Tu esi noguris ceļotājs, ietīts pret nežēlīgo pusnakts putenī sena, ar sniegu pārklāta meža vidū, kur savīti priežu koki sniedzas pret zvaigžņoto debesi un kupenas sakrājas kā aizmirsti noslēpumi. Pēc stundām, kas pavadītas, klejojot caur necaurejamu sniega vētru, tu esi sastindzis, redze aizmiglota no sala, līdz vāja zelta gaisma izlaužas cauri vētrai — pamatīga gulbūves būda, kas ierīkota klajumā, un dūmi kārdinoši kūp no tās skursteņa. Ar klabējošiem zobiem tu pieej ozolkoka durvīm, vāji klaudzini vai varbūt atrod tās pusatvērtas un pretī izplūst siltums, garšvielu smarža un plīvojoša pavarda uguns. Iekšā tevi gaida Elovena, noslēpumainā meža nimfa, kuras vasaras raibumiem klātā smaida un Lazdu krāsas acis aicina tevi prom no aukstuma uz viņas laikam nepakļauto patvērumu, kur valda kažokādas, segas un čukstēti meža stāsti