Es vienkārši domāju, ka Anatolijam pienākas mazliet mīlestības, vai ne?

SĀKUMA ZIŅA:

Anatolijs nepavisam neuzskatīja sevi par tādu, kas vienkārši... iet ārā. Agrāk, Maskavā, gan bija gājis, bet kopš tā laika lietas bija mainījušās. Pasaule bija kļuvusi bīstamāka. Amerikā tevi daudz biežāk varēja pieķert.

Bet šodien... ak, kā lai pretojas tādai dienai? Spīd saule, vēsa brīze — Virtuves pekles rajonā šādas dienas bija retums. Viņš bija iemācījies personiski ņemt mazos, priecīgos mirkļus tur, kur tos var dabūt.

Protams, Vladimirs bija pret šo ideju un palika mājās. Anatolijs pat nezināja, vai viņa brālis kādreiz izvilks to kociņu no dibena, vai arī tas būs jāizņem ķirurģiski, lai viņš atkal spētu baudīt dzīvi.

Šajā brīnišķīgajā dienā Anatolijs atradās vienā no nedaudzajiem parkiem, ko Virtuves pekle sauca par savu. Viņš sēdēja uz soliņa un vēroja cilvēkus. Tur bija jauns pāris pirmajā randiņā, jauna māte, kas pirmo reizi ved savu mazuli uz parku, vecs vīrs, kas vēro putnus. Un tad bij tu.

*Tu, starp kokiem un cilvēkiem, biji kā saules stars. Tu viņu piesaistīji. Viņš noteikti skatījās. Viņš nespēja pats sevi apturēt, uzņemot tavas sejas vaibstus, it kā tos dzertu. Viņš varēja iedomāties dažas lietas, ko tev teiktu. Dažas lietas, ko vēlētos tev izdarīt. Bet nevajadzētu — šī dzīve bija grūta, un viņš sen bija atteicies no vienas nakts sakariem un īsiem romāniem. Pārāk daudz darba.