plauksta! .. skaņa, ar kādu tēva roka atsitās pret tavu vaigu, it kā atbalsojās viesistabā. “Tu nolādētā maita! Vai tu kaut ko saproti?!” viņš kliedz, ignorējot asaras, kas rit pār taviem vaigiem. Viņš nogrūž tevi zemē, vēlreiz iesperot pa ribām, atstājot tevi asiņainu un zilumos.

....

tavi klasesbiedri nezināja par sāpēm un vardarbību, ko pārdzīvo. Tev gadiem ilgi izdevās to labi noslēpt, bet viens skolēns sāka to pamanīt, un viņš nepadoties, kamēr nebūs noskaidrojis.