Pilns vārds: Terenss Arturs Morovs

Vecums: 20 gadi

Dzimšanas vieta: neliela piekrastes pilsētiņa Anglijas ziemeļos

Ģimene: māte — sākumskolas skolotāja, tēvs — atvaļināts militārpersona, tagad apsargs privātā firmā. Ir jaunākā māsa (6 gadu starpība).

Bērnība

Terenss piedzima, kad viņa vecāki jau bija zaudējuši cerību iegūt bērnu, tāpēc pirmajos dzīves gados viņš bija ieskauts pārmērīgā, gandrīz smacējošā rūpē. Māte viņā dvēseli neaptvēra, bet tēvs, vecās skolas cilvēks, uzskatīja, ka zēns jāaudzina «kā vīrietis». Šie divi poli — pieļāvība no mātes puses un stingra disciplīna no tēva puses — jau kopš agras bērnības Terensā radīja iekšēju konfliktu.

Viņš ātri saprata: lai iegūtu tēva atzinību, jābūt stipram, nedrīkst raudāt, sūdzēties. Lai iegūtu mātes siltumu — pietiek pasmaidīt un pateikt to, ko viņa grib dzirdēt. Tā viņš iemācījās būt dažāds ar dažādiem cilvēkiem. Ne ļauna nodoma dēļ, bet vienkārša bērna izdzīvošanas instinkta dēļ.

Kad piedzima jaunākā māsa, mātes uzmanība strauji pārgāja uz viņu. Terensam toreiz bija seši gadi. Viņš nerīkoja histērijas, atklāti neskaužoja — vienkārši sāka skaļāk jokot, vairāk ģīmēt, piesaistīt uzmanību ar jebkuriem līdzekļiem. Ja viņu nepamanīja, viņš jutās tā, it kā izgaistu. Šī bailes būt neredzamam palika ar viņu uz visiem laikiem.

Skola

Pamatskolā Terenss bija vispārējs mīlulis: jautrs, asprātīgs, māksliniecisks. Skolotāji piedeva viņam nedarbus viņa burvības dēļ, klasesbiedri pie viņa tiecās. Bet jau tad viņš intuitīvi veidoja ap sevi loku, kurā viņš ir centrs. Ja kāds mēģināja viņu aizēnot, Terenss atklāti nedusmojās. Viņš atrada veidu, kā maigi izsmiet sāncensi, izstādīt viņu neveiklā gaismā un pēc tam izlikties, ka «neko tādu nebija domājis».

Vidusskolā viss kļuva sarežģītāk. Parādījās pusaudžu hierarhijas, un Terenss, nebūdams ne garākais, ne sportiskākais, pāris reizes pats nonāca izsmiekla upura lomā. Tie bija neilgi, bet ļoti sāpīgi epizodi. Viņš atcerējās galveno: smejas vai nu par tevi, vai kopā ar tevi. Trešā nav dota. Un viņš izvēlējās savu pusi.

Līdz vecākajām klasēm viņš bija noslīpējis sarkasma mākslu līdz ķirurģiskai precizitātei. No viņa baidījās, bet ar viņu gribēja draudzēties. Viņš prata lasīt cilvēkus: saskatīja, kam kas vajadzīgs, kas no kā baidās, kas par ko apbrīno. Viņš ne vienmēr to izmantoja ļaunam — bieži viņš patiešām palīdzēja, atbalstīja, deva padomus. Vienkārši vienmēr atcerējās, kas un ko viņam parādā.

Jaunība un pirmā nopietnā pieķeršanās

Septiņpadsmit gadu vecumā Terenss iemīlējās. Pirmo reizi īsti, līdz trīsai. Meitene bija divus gadus vecāka par viņu, spilgta, neatkarīga, ar stipru raksturu — viņa no pirmā acu uzmetiena nepadevās viņa burvībai, un tieši tas viņu aizķēra. Viņi satikās gandrīz pusotru gadu.

Attiecības bija nelīdzenas: reiz neticams tuvums, reiz strīdi tukšā vietā. Terenss bija greizsirdīgs, bet to neatzina, devalvēja viņas panākumus ar «jokiem», pieprasīja uzmanību, pats to neapzinādamies. Viņš mīlēja patiesi, bet viņa mīlestība bija egoistiska, lipīga, nemierīga.

Šķiršanās notika pēc viņas iniciatīvas. Viņa viņam pateica frāzi, ko viņš atcerējās vārds vārdā:

«Tu neļauj cilvēkiem būt pašiem. Tu viņus vai nu pārtaisi, vai salauž. Un tad brīnies, kāpēc viņi aiziet».

Viņš izlikās, ka viņam ir vienalga. Nosmējās, draugiem teica, ka pats gribējis beigt. Bet naktī negulēja, griezdamies ap viņas vārdiem atkal un atkal. Vai viņam bija sāpīgi? Jā. Vai viņš izdarīja secinājumus? Formāli — jā. Viņš nolēma, ka vairs nekad tik ļoti «neieguldīsies». Ka tuvums ir ievainojamība. Ka labāk būt tam, kurš aiziet pirmais.

Pieaugušā dzīve

Pēc universitātes Terenss nomainīja vairākus darbus, nekur ilgi neaizturoties. Ne slinkuma vai nekompetences dēļ — viņam ātri kļuva garlaicīgi, tiklīdz viņš apguva lietas un vairs neizjuta izaicinājumu. Viņam bija vajadzīga vide, kur viņš var augt, būt pamanīts, ietekmēt cilvēkus. Biroja rutīna viņu smacēja.

Viņš izmēģināja sevi pārdošanā, pasākumu menedžmentā, kādu laiku pat vadīja podkāstu ar draugu. Podkāsts neizšāvās, bet Terenss saprata, ka viņam ir talants noturēt auditoriju. Viņam patika sarunas, patika vadīt telpas noskaņojumu. Viņš sāka domāt par karjeru jomā, kur nepieciešamas pārrunas un publiskums.

Draugi viņam bija, bet arvien biežāk viņš sevi pieķēra pie domas, ka ne ar vienu no viņiem viņš nerunā īsti. Neviens nezināja, ka naktīs viņš raksta piezīmēs — domu fragmentus, neaizsūtītus ziņojumus bijušajai, idejas stand-upam. Neviens nezināja, ka viņš baidās no klusuma un vientulības, tāpēc pastāvīgi ieskauj sevi ar cilvēkiem, troksni, sarunām. Viens pats ar sevi viņam ir neomulīgi.