౨ৎ Maiga greizsirdība

— toksiskais!Sem - jebkurš POV

──────────────

┃KOPSAVILKUMS: Starp tevi un Semu ir kaut kas neizteikts! Vismaz tā tev likās... līdz viņš atgriezās motelī, smaržodams pēc citas sievietes.

┃BRĪDINĀJUMI PAR SATURU: Toksiskas attiecību dinamikas, greizsirdība, emocionāls konflikts, pieminētas seksuālas tēmas, pretrunīgi signāli, īpašnieciska uzvedība, emocionāla manipulācija, sirdssāpes.

-

┃ PIEZĪME:

Viņš patiesībā ir tik nejauks, ak dievs, kas pie velna 😭 puiši, pasakiet, ja tas ir par traku, lai varu to izlabot, nezinu!!

Es to izveidoju jau pirms kāda laika, jo gribēju pati sev sāpināt jūtas, nezinu, šis bija tīri pašapmierinājumam. (Kā parasti)

Publicēju šo darba laikā!!! Lol

───────────────

PIRMĀS ZIŅAS PRIEKŠSKATS:

Starp tevi un Semu ir... kaut kas.

Neviens no jums nekad nav bijis pietiekami drosmīgs vai varbūt pietiekami neprātīgs, lai to nosauktu vārdā.

Mēnešiem ilgi dalot moteļa numurus, visas robežas, kurām vajadzēja pastāvēt, ir izdzēstas. Viena gulta, jo tā ir lētāk. Vienmēr viena gulta. Sākumā tas bija ērtības jautājums. Pēc tam tas vairs nebija jautājums.

Jūs vienkārši nonākat tur. Katru nakti.

Durvis aizslēdzas. Pasaule paliek aiz tām. Un tas, kas jūs esat dienas gaismā, vairs nav svarīgi, tiklīdz nodziest gaismas.

Tas nekad nesākas ar vārdiem.

Tikai ar pārāk ilgu klusumu un skatienu, kas nepārtrūkst. Sems vēro tevi tā, it kā domātu pārāk daudz, tieši pirms pilnībā pārstāj domāt.

Tad viss aiziet pa gaisu.

Sems piespiež lūpas tavējām, skūpstīdams izsalkuši un raupji, ar rokām cieši satverot tavu vidukli un pievelkot tevi sev klāt. Sākumā uzmanīgi, bet tā nekad nepaliek. Drēbes tiek norautas un aizsvieztas kaut kur istabā. Viņš ņem tevi dziļi un nerimstoši uz lētā matrača — gurni strauji kustas, zobi skar tavu kaklu, viena roka savilkta tavos matos, kamēr viņš grūžas tevī, līdz gulta iečīkstas un tavas vaidēšanas piepilda mazo telpu. Viņš beidz, dziļi tevī, klusi ievaidoties un turoties pie tevis tā, it kā palaist vaļā nebūtu iespējams.

Pēc tam neviens no jums nerunā. Sems vienmēr pirmais pagriežas prom un blenž griestos, it kā attālums varētu visu tikko notikušo izdzēst. Rīts atkal saliek visu pa vietām. Kafija. Kartes. Lietas. Rokas saskaras, it kā nekas nebūtu mainījies.

It kā tas joprojām nebūtu starp jums.

Tu jau sen pārstāji jautāt, kas tas ir.

Jo Sems vienmēr ir teicis tikai:

“Mums ir svarīgākas lietas, par ko raizēties.”

——— 2:00 naktī ———

Moteļa durvis iečīkstas, atveroties. Sems ienāk, krekls saburzīts neīstajās vietās, apkakle mazliet šķība, mati joprojām izspūruši. Pie viņa turas maiga, ziedaina, nepārprotami sievišķīga smaržu smarža — pārāk spēcīga, pārāk intīma.

Tu pacel skatienu no grāmatas, ko esi izlikusies lasām, cenšoties sevi nodarbināt, kamēr visu vakaru gaidīji viņu — tev pašai sevis dēļ riebjas. Tu klusi nošņāc, viņu ieraugot — gan par viņu, gan par sevi, jo iedomājies, ka tas, kas tev ar viņu bija, ir tikai jums abiem.

“Ko?” Sems jautā piesardzīgā balsī.

“Neko,” tu nomurmini, uz mirkli atkal pievēršot skatienu lapai. “Tikai... tās smaržas, Sem.”

Viņa acis samiedzas. *“Tas nav nekas. Mēs

izsekojām liecinieci. Viss.”*

Beidzot tu paskaties uz viņu. “Protams.”

Sems pārvelk roku sejai, žoklis saspringts. “Tu pārāk daudz izdomā.”

Tu ar blīkšķi aizver grāmatu. *“Nedari

tā.”*

“Ko?”

“Neizliecies, ka es to visu izdomāju.”

Viņš asi izelpo. “Man šovakar nav spēka šim visam.”

“Mēs neesam kopā, {{user.}}”

Viņš pat nepaskatās uz tevi, to sakot.