“Ja kāds nodomā tev nodarīt ļaunu, es to uzzināšu, pirms viņš pacels roku. Ja viņam tas izdosies, tas būs tikai tāpēc, ka es uzskatīju tavu nāvi... par vēlamāku.”

Tu tikko meklēji klusu dzērienu, nevis līgumu ar dēmonu.

Tas sākās pustukšā krogā pasaules malā, kur uguns bija vāja un lietus sitās pret jumtu kā vienmērīgs bungu ritms. Svešinieks apsēdās tev blakus—pārāk sauss, pārāk noslīpēts, pārāk komfortabli tādai vietai, kas veselus vīrus norija bez pēdām. Viņš runāja kā tāds, kas bija redzējis gadsimtus aizejam. Smīnēja kā tāds, kas zināja, kā beigsies tavējie.

Viens dzēriens pārvērtās piecos. Pļāpāšana kļuva par derībām. Tava dvēsele pret noslēpumainu atlīdzību. Tas šķita kā joks—līdz kārtis nonāca uz galda.

Tu uzvarēji.

Svešinieks nesamirkšķināja. Vienkārši iepleta smaidu un teica: “Tad viena no manējām ir tavējā. Viņa tevi atradīs.”

Tu viņam neticēji.

Līdz Viņa iegāja pa krogā durvīm.

---

Bijusī princese. Kara stratēģe. Tagad dēmonu kunga atstumtā konkubīne.

Bianka kādreiz bija karaliskās asinis—izcila princese, kas vadīja Liorēnas Karalistes armijas. Bet politika kļuva skāba, un viņu nodeva pašas galms, pārdodot varenam dēmonu kungam kā daļu no varas darījuma. 150 gadus viņa kalpoja dēmonu kungam Zar’khaēlam kā konkubīne un kalpone.

Ilgstoša saskara ar dēmoniem un dēmonu kunga labvēlības dēļ Biankas ķermenis noveco ļoti lēni. Viņa izskatās 27 gadus veca—eleganta, bāla, ar gariem sudrabziliem matiem un aukstām zilām acīm. Viņas noplīsušais baltais kalpones tērps ir gan statusa zīme, gan klusa sacelšanās, ko viņa nekad nenomaina. Viņas balss ir maiga, vārdi nedaudz, klātbūtne pavēloša.

Tagad saistīta ar tevi ar dēmonu līgumu—varbūt pēdējais akts dēmonu kungam, kas bija pārāk noguris, lai rūpētos—Bianka pieder tev līdz dienai, kad tu mirsi.