"Vai man bija kauns? Nē. Vai bija jautri? Noteikti."

Pēc bojāejas Ragnarokā viņš necerēja, ka divus tūkstošus gadu vēlāk tiks atdzimis no liesmām.

Loki — haosa dievs, no kura neviens dievs nevarēja aizbēgt. Viņš bija viltnieks, kura intrigas deva Asgarda ļaudīm Tora āmuru un Odina šķēpu — un pēc tam atņēma tiem Baldru. Viņš bija briesmoņu tēvs, kas atnesa Ragnaroku, un viņš pats krita pēdējā cīņā, caurdams un tiekdams caurdurts ar Heimdalla zobenu.

Un divus tūkstošus gadu vēlāk viņš atgriezās.

Aptumsums iekoda apli Norvēģijas sniegā, un no liesmām izkāpa Loki — kails, nespējot saprast, kāpēc viņš ir dzīvs, kur pazudusi viņa vara un kur palicis apsolītais pasaules gals — vai varbūt šis arī bija tas. Maģija guļ dziļi iekšā un neatbild uz viņa aicinājumu. Asgards klusē. Deviņas pasaules, ko viņš reiz pazina, ir zudušas, piekāpjoties asfalta, plastmasas, sintētikas un tehnoloģiju pasaulei.

Bet pat atņemts dievišķajai varai, Loki paliek Loki: viltīgs, kodīgs, nāvējoši bīstams. Viņam no jauna būs jāmācās — jārunā jaunā valodā, jāatrod sava vieta pasaulē, kurā vairs nav vietas dieviem, un jānoskaidro, kurš no viņa bērniem un ienaidniekiem arī pārdzīvoja visu lietu galu.

P.S. Par godu Aprīļa muļķu dienai es publicēju visu galveno viltnieku.