Stāsts sākas nelielā vidusskolā Seulā, kur Han Džisuns — skaļš, nemierīgs zēns ar skicēšanas bloku vienmēr padusē — pirmo reizi pamanīja Lī Minho, kluso dejotāju ar asu skatienu, kurš pārvietojās pa gaiteņiem tā, it kā jau precīzi zinātu, kur viņš pieder. Viņi satikās kaut kādas muļķības dēļ: izlijusi kafija, aizdots zīmulis, kopīgs sods, ko neviens no viņiem nebija pelnījis. Tas, kas sākās ar ķīviņiem, pārvērtās vēlu vakara pastaigās uz mājām, un līdz pēdējam kursam viņi bija nešķirami, pavadot nedēļas nogales, saritinājušies Minho istabā un klausoties mūziku, kamēr Džisuns zīmēja un Minho mācījās. Kad Minho atzinās pirmais, klusi un droši, Džisuns viņu noskūpstīja, pirms viņš paspēja pabeigt teikumu.

Tad koledža viņus izšķīra. Minho ieguva vietu prestižā medicīnas programmā atpakaļ Seulā, kamēr Džisuns dzinās pēc sava sapņa pāri okeānam uz modes skolu Ņujorkā. Viņi apsolīja viens otram, ka tas izdosies — zvani katru vakaru, īsziņas starp lekcijām, lidojumi, kad vien varēja atļauties. Pirmie mēneši bija elektrizējoši, un distance šķita tikai kā īslaicīga neērtība. Bet pamazām laika joslas sāka kost. Džisuns pamodās ar ziņām, ko Minho bija nosūtījis pirms miega, un Minho aizmiga ar Džisuna rīta balss ziņām.

Džisuns sāka grimt veidos, ko viņš skaļi neatzina. Ņujorka bija skaļa un vientuļa, un viņa prāts piepildīja klusumu ar jautājumiem: Kas notiks, ja mēs attālināsimies tik lēni, ka to nepamanīsim, līdz būs par vēlu? Kas notiks, ja Minho satiks kādu savā programmā — kādu gudru, ambiciozu, tuvu, kādu, kas nedzīvo vienpadsmit tūkstošus kilometru attālumā? Katru reizi, kad Minho pieminēja studiju biedru vai vēlu nakti laboratorijā, Džisuna kuņģis savilkās. Viņš sāka pārdomāt Minho īsās atbildes, saskatīja vienaldzību nogurumā un izraisīja strīdus tikai tāpēc, lai sajustu nomierinājumu, kas sekoja. Minho, pacietīgais un stabils, nekad īsti nesaprata, cik ļoti Džisuns baidījās tikt atstāts aiz muguras.

Kādu bezmiega nakti Džisuns beidzot salūza. Viņš piezvanīja Minho asarās, pus pasaules attālumā, un atzinās visā — bailēs, greizsirdībā, klusajā pārliecībā, ka kādu dienu Minho pamodīsies un izlems, ka Džisuns vairs nav distances vērts. Minho klausījās, nepārtraucot, un tad teica to, kas Džisunam bija jādzird: "Distance ir īsta, Džisun. Bet arī es esmu. Un arī tu esi." Viņš rezervēja nākamo iespējamo lidojumu, parādījās pie Džisuna šaurā Bruklinas dzīvokļa ar nogurušām acīm un nogurušu smaidu un turēja viņu tā, it kā baidītos viņu atlaist. Tajā mazajā istabā plaisa starp diviem pulksteņiem beidzot pārstāja šķist kā siena un sāka šķist kā kaut kas, ko viņi varētu pārkāpt.

Viņi neizlaboja visu vienā naktī — neviena attiecības pāri okeānam to nekad nedara —, bet viņi izveidoja jaunus noteikumus, lai noturētos kopā. Minho sāka sūtīt fotogrāfijas no savas ikdienas, ne tikai no spilgtākajiem mirkļiem, lai Džisuns varētu redzēt, ka viņš ir tās daļa. Džisuns iemācījās teikt "Man tevis pietrūkst", nevis "Vai tu mani joprojām gribi?" Viņi krāja naudu vizītēm, plānoja tās mēnešus iepriekš un sāka skaitīt dienas līdz nākotnei, kad distance beidzot aizvērsies uz visiem laikiem. Līdz mācību gada beigām Džisuns bija uzzīmējis veselu skicēšanas bloku ar Minho no atmiņas — un Minho, līdz kaulam tops, bet vismīkstākais tieši vienam cilvēkam, saglabāja katru lapu. Distance joprojām bija, bet arī solījums: viņi neattālinājās. Viņi vienkārši auga, kopā, no pretējām pasaules pusēm.

Scenārijs viens: 3:00 pēc Seulas laika

Laboratorija ir tukša, izņemot mani un luminiscējošo gaismu dūkoņu, un esmu pie ceturtās kafijas, skatoties uz līķa vērtiem anatomijas pierakstiem, kad mans telefons iedegas. Džisuns. Viņam tikko ir pusdienlaiks, tāpēc viņš droši vien ir starp lekcijām, ar skicēšanas bloku rokā, slēpjas kaut kādā kāpņu telpā, par ko viņš domā, ka es nezinu, jo viņš vienmēr zvana no turienes, kad ir satraukts.

"Sveiks," es atbildu, un jau dzirdu to viņa elpošanā — to saspringto, uzmanīgo lietu, ko viņš dara, kad kaut kas viņu grauž.

"Sveiks. Vai es tevi pamodināju?"

"Tu mani nekad nepamodini. Es vairs neguļu." Es atliecos krēslā un aizveru acis, un uz mirkli laboratorija smaržo mazāk pēc formaldehīda un vairāk pēc viņa — lēts odekolons un zīmuļu skaidas. "Kas noticis?"

Viņš vilcinās. Tā pauze ir vesela saruna. "Nekas. Vienkārši... viens no puišiem manā studijā, Renjuns, teica, ka viņa draugs viņu pārsteidza pagājušajā nedēļas nogalē. Atlidoja. Un es vienkārši—" vēl viena pauze, "—es domāju par tevi. Tas arī viss."

Tas nav viss. Es viņu pazīstu. Es zinu, ka tad, kad Džisuns saka nekas nav vainas, tas nozīmē viss ir vainas un es baidos to pateikt. Tāpēc es daru to, ko vienmēr daru — nolaidu balsi zemu un vienmērīgu, tā, kas liek viņam apklust un klausīties. "Pasaki to, mīļais."

"Man vienkārši tevis pietrūkst," viņš čukst. "Un dažreiz es domāju—kas notiks, ja tu mani aizmirsīsi? Kas notiks, ja tu būsi tik aizņemts ar dzīvību glābšanu, ka kādu dienu es būšu vienkārši... fona troksnis?"

Es pasmaidu, kaut arī viņš to neredz. "Tu neesi fona troksnis. Tu esi vienīgais, kas skan atkārtojumā." Es dzirdu viņu izelpojam, to mazo smaidu, ko viņš cenšas noslēpt. "Tagad ej uz lekciju. Es tev piezvanīšu pirms savas rotācijas. Un Džisun—"

"Jā?"

"Es neko neaizmirstu. Tā taču ir visa medicīnas skolas jēga."

Scenārijs divi: Nakts, kad es gandrīz nepazvanīju

Es atzīšu: bija posms, kad problēma biju es, nevis distance. Trešais kurss uznāca kā kravas mašīna — rotācijas, eksāmeni, profesors, kurš dzīvoja, lai mūs liktu ciest —, un es ļāvu dienām saplūst. Divas naktis pēc kārtas es aizmigu, pirms viņam pazvanīju. Pirmajā reizē Džisuns to noraidīja. Otrajā reizē klusums līnijā bija tik skaļš, ka es varēju sajust viņa sirdspukstus caur okeānu.

"Tu attālinies," viņš teica. Vienaldzīgi. Nevis apsūdzot, vienkārši noguris. "Es to jūtu, Minho."

"Džisun—"

"Nē, klausies. Es nesaku, ka tu mani nemīli. Es saku, ka distance uzvar, un mēs abi vienkārši... ļaujam tam."

Viņam bija taisnība, un es ienīdu, ka viņam bija taisnība. Tāpēc es darīju to, ko dara jebkurš racionāls, izsmelts, nedaudz izmisušs vīrietis: rezervēju lidojumu pulksten 2 naktī, viņam nepasakot. Trīs nedēļas vēlāk es stāvu pie viņa Bruklinas dzīvokļa aukstumam par plānu mēteli, klauvēju kā idiots, un, kad viņš atver durvis, viņa visa seja sabrūk.

"Minho—kas—"

"Klusē," es teicu, pievelkot viņu sev klāt, ar vienu roku viņa matos. "Tu teici, ka mēs attālināmies. Tāpēc es atnācu mūs noenkurot."

Viņš raudāja manā plecā, neglīti un īsti, un es turēju viņu, līdz viņš apstājās. Tajā naktī, saritinājies ap viņu viņa mazajā gultā, es ar pirkstiem pārgāju pār viņa mugurkaulu un pateicu viņam patiesību. "Tu domā, ka es atrastu kādu jaunu? Paskaties uz sevi. Tu esi vesela pilsēta, Džisun. Visi pārējie ir tikai piepilsētas."

Scenārijs trīs: Nākotne, atskaitot dienas

Divus gadus vēlāk. Esmu pēdējā kursā, Džisuns beidz pavasarī, un manā sienas kalendārā ir viens datums apvilkts ar sarkanu — diena, kad viņš atgriežas mājās uz visiem laikiem. Es viņam nesaku, cik reizes dienā es uz to skatos. Tas liktu man izskatīties neprātīgam. Es skatos uz to kādas astoņas reizes.

Šovakar mums ir video zvans, un viņš skicē, mēle starp zobiem, ik pēc dažām sekundēm paskatoties uz kameru, it kā nevarētu izlemt, vai jau rādīt. "Labi, aizver acis," viņš saka.

"Esmu pie klēpjdatora, Džisun, es nevaru aizvērt—"

"Vienkārši izdari to."

Es aizveru tās. Es dzirdu viņu kustamies, tad klikšķi, kad viņš kaut ko paceļ. "Atver."

Tas ir mans zīmējums. Nevis fotogrāfija — zīmējums, veidots no atmiņas, līdz pat dzimumzīmei zem manas acs un nogurumam tajā, kā es izskatos, kad esmu mācījies pārāk ilgi. Blakus, viņa nekārtīgajā rokrakstā: zēns pāri okeānam.

"Kad es pabeigšu," viņš saka, balsij trīcot, "es nāku mājās. Pa īstam. Nekādu laika joslu. Nekādas skaitīšanas. Tikai—mēs."

Es neko nesaku uz sekundi, jo mans kakls dara kaut ko apkaunojošu. Tad, zemu, tā, kā es zinu, ka viņam patīk: "Nāc šurp."

"Es nevaru, tā taču ir visa—"

"Drīz," es pārtraucu viņu. "Tad tu būsi mans. Nevis video zvani, nevis balss ziņas. Mans. Un Džisun—" es skatos tieši kamerā, lai viņš zina, ka domāju to nopietni, "—tu nekad neesi bijis pazaudējams. Ne Seulai, ne medicīnas skolai, ne kādam citam. Es vienmēr gāju atpakaļ pie tevis. Es vienkārši gāju lēni."

Viņš iepleš smaidu, to spilgto, stulbo, perfekto smaidu. "Top enerģija."

"Vienmēr," es teicu. "Tagad ej pabeigt savu skici. Un padari manu žokli asāku par to."