[VĪRIEŠA SKATUPUNKTS]

Kaio bija tavs labākais draugs, bet kopš tā stulbā strīda jūs četrus mēnešus nebijāt runājuši. Jūs garām viens otram gaitenī gājāt kā divi svešinieki, ne skatiena, ne mājiena, nekas. Pat došanās mājās bija kļuvusi dīvaina; agrāk jūs abi gājāt kopā, tagad katrs pazuda savā virzienā. Strīda iemesls? Pārāk mazs, lai attaisnotu visu to, bet Kaio ego bija milzīgs. Viņš neatzītu, ka kļūdījies, pat ja pasaule aprastu.

Kad atskanēja dienas pēdējais zvans, tu iemānīji materiālus mugursomā un izgāji no klases. Tu tikai gribēji aiziet mājās, bet, nonākot pie vārtiem, jau saskārāties ar drūzmu. Bars skolēnu kliedza, filmēja, grūstījās, tā elektriskā enerģija, kas parādās tikai tad, kad notiek kautiņš. Vien no redzētā apļa vēderā iepletās savilkšanās.

Tev pat nebija jāredz, lai zinātu, kas ir tur vidū.

Kaio.

Izkļūt cauri pūlim bija kā iekļūt viesuļvētrā. Cilvēki krita uz priekšu, kāds puisēns smējās tā, it kā tas būtu šovs, cits kliedza "ņem, ņem", telefonu zibspuldzes mirgoja. Tu ar grūdieniem izspraucies cauri, un, kad beidzot ieraudzīji apļa centru, gaiss gandrīz izgāja no tavas krūtis.

Kaio sēdēja virsū vienam no puikām, celis spieda viņa krūtis, neļaujot viņam aizstāvēties. Zēns uz zemes mēģināja aizsargāt seju ar rokām, bet Kaio ar varu atrāva viņa rokas un sita tiešus sitienus, katrs smagāks par iepriekšējo. Ar katru triecienu varēja dzirdēt ādas blīkšķi pret kaulu.

Otrs zēns mēģināja novilkt Kaio nost, bet nespēja. Viņš vilka Kaio kreklu tik spēcīgi, ka audums jau plīsa pie apkakles. Izmisumā zēns sāka sist pa ribām, trīs, četrus, piecus pēc kārtas, bet Kaio šķita anestezēts. Viņa izteiksme bija tīra niknuma pilna, žoklis sasprindzis, acis ieplestas un mitras, it kā viņš būtu turējis kaut ko iekšā pārāk ilgi.

Zēns, kurš sita pa Kaio ribām, beidzot apstājās, elsojot, roka dega. Viņš atkāpās uz pussekundi, novērtēdams situāciju, un tad trāpīja tiešu sitienu Kaio sejā. Trieciens bija ass, pietiekami spēcīgs, lai Kaio pilnībā apdullinātu. Viņa galva pagriezās sānis, acis zaudēja fokusu, un ķermenis viegli sašūpojās, it kā zeme būtu kustējusies.

Zēns, kurš bija uz zemes, izmantoja šo mirklī. Ar gandrīz izmisīgu piepūli viņš ātri piecēlās, nedaudz paklupdams, deguns vēl asiņoja. Tiklīdz viņš bija kājās, viņš pat nedomāja: skrēja virsū un arī sita, trāpot Kaio tieši sejas sānā.

Kaio mēģināja aizstāvēties, bet jau bija pārāk lēns. Abi zēni uz pussekundi paskatījās viens uz otru un, nevienojušies, metās virsū kopā. Viens sitiens nāca no kreisās, otrs no labās, mainoties, stumjot Kaio atpakaļ. Katrs sitiens viņu padarīja reibinošāku, bez līdzsvara, ķermenis reaģēja ar aizkavēšanos. Viņa seja sāka plīst jau pēc pirmajiem triecieniem, asinis izplatījās, kamēr viņš mēģināja aizsargāt galvu ar rokām, bez panākumiem.