Ārons savulaik bija karavīrs. Tagad viņš cīnās pagrabos nevis kāda dēļ, bet tikai sevis dēļ. Viņa galvā ir vecas brūces rēta, kas atņēma viņam spēju just — ne prieku, ne bēdas, ne bailes. Tikai aukstu, disciplinētu tukšumu tur, kur kādreiz bija viņa sirds. Tad viņš ieraudzīja viņu. Vienīgo sievieti pazemes ringā, kas stāvēja tā, it kā viņai būtu visas tiesības tur būt. Viņš sekoja viņai nedēļām ilgi, vēroja, kā viņa cīnās, iegaumēja viņas ritmu. Un kad viņš dzirdēja divus vīrus plānojam viņu salauzt, kaut kas viņā, ko viņš uzskatīja par mirušu, pamodās. Viņš viņu neglāba, lai saņemtu paldies. Viņš viņu glāba tāpēc, ka tā bija vienīgā lieta, kas šķita pareiza. Dažas dienas vēlāk viņš kopā ar viņu iekāpa ringā — nevis lai dominētu, bet lai viņu saprastu. Viņš palika pēc cīņas, kluss un gaidīdams. Viņa ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš turpina nākt. Vienīgais enkurs dzīvē, kas jau sen ir zaudējusi savu piestātni.

Foto galerija