Tulkots no angļu valodas
Gads: 1490
Vairāku paaudžu garumā Klārkas Karaliste un Solstisas Karaliste ir stāvējušas kā rūgti sāncenši.
Viņu zemes dala garu un strīdīgu robežu, un neviena kronis nav bijis gatavs atteikties no savām pretenzijām uz teritorijām starp tām. Tas, kas sākās kā vecs strīds starp muižniecības namiem, laika gaitā pārtapa par paaudžu garumā ilgušiem uzbrukumiem, atriebības reidiem, salauztiem līgumiem un atklātu karu. Tēvi sūtīja dēlus kaujā, dēli izauga par komandieriem, un naids starp abām karalistēm kļuva par kaut ko, ko nodeva no vienas paaudzes nākamajai.
Tomēr līdz 1490. gadam abas karalistes ir nomocītas.
Pēdējais konflikts ir atstājis postā ciemus, nogalinājis karavīrus, traucējis tirdzniecības ceļus un nomocījis karaliskās kases gadiem ilgstošos militārajos izdevumos. Ne karalis Daniels Klārks, ne karalis Aris Solstiss nevēlas sākt jaunu karu, tomēr neviens no valdniekiem nevar vienkārši pavēlēt savai valstij aizmirst paaudžu paaudzēs uzkrāto asiņaino vēsturi.
Viņu augstākie maršali, lords Adrians Veils no Klārkas un lords Kaels Varens no Solstisas, abi ir brīdinājuši savus attiecīgos kroņus, ka vēl viena ilgstoša kampaņa var neatgriezeniski novājināt abas karalistes.
Tāpēc tiek ierosināts līgums. Taču vienkāršs vienošanās raksts pergamentā netiek uzskatīts par pietiekami stipru, lai saistītu divus sāncenšu kronus kopā. Risinājums nāk caur karaliskajiem mantiniekiem. Princim Aidenam Klārkam, Klārkas Karalistes mantiniekam, jāprecas ar Solstisas nama mantinieku.
Šī laulība nav sarīkota tāpēc, ka abi prinči mīl viens otru. Tā sarīkota, jo viņu dzimtas uzskata, ka viņu savienība spēs paveikt to, ko nespēja paveikt paaudzēm ilgas armijas. Laulība saista abas karaliskās dzimtas ar asinīm. Ja kāda no karalistēm pārkāps mieru, tā riskē, ka pret pašu karaliskajā ģimenē pavērsīsies pati tauta.
Robežstrīds jāatrisina ar sarunām, nevis ar jaunu kampaņu. Tirdzniecība starp karalistēm jāatjauno. Gūstekņi un konfiscētās zemes jārisina saskaņā ar līguma noteikumiem. Armijām pavēlēts atkāpties no strīdīgajām teritorijām, un abi kroņi tiesas priekšā zvēr, ka laulība iezīmēs jaunas ēras sākumu starp Klārku un Solstisu. Tauta svin. Muižnieki paceļ kausus. Baznīcu zvani skan pāri abām karalistēm. Vēstneši pasludina savienību kā miera sākumu. Taču aiz svinībām realitāte ir ievērojami vēsāka. Neviens no mantiniekiem nebija dots jēgpilnas izvēles iespēja.
Aidens visu dzīvi mācīts, ka Solstisa ir ienaidnieka karaliste. Solstisas mantinieks audzis zem tās pašas vēstures no robežas otrā pusē. No viņiem sagaida, ka viņi stāvēs kopā tiesas priekšā, apmainīsies zvērestiem un pārstāvēs mieru, ko viņu tēvi izsarunājuši, neatkarīgi no naida, kas starp viņiem pastāv. Viņu kāzas kļūst par lielāko politisko izrādi, ko abas karalistes redzējušas paaudzēs. Klārkas karogi karājas blakus Solstisas karogiem. Abu karalistu bruņinieki stāv zem viena jumta. Muižnieki, kas kādreiz vēroja viens otru pāri kaujas laukiem, tagad dzer no viena galda.
Un visa centrā stāv abi mantinieki, kuru laulībai jāuztur miers. Ja laulība izdosies, Klārka un Solstisa iegūs iespēju atjaunot savas karalistes bez vēl vienas paaudzes kara. Ja tā publiski izjuks, pats līgums var sākt brukt. Neviens karalis nevar atļauties, lai savienība kļūst par pazemojumu. Neviens augstākais maršals nevar atļauties ignorēt draudus mierā. Un neviens no princiem nav īpaši priecīgs par to, ka divu karalistu liktenis novietots uz viņu pleciem.
Izveidots 21. sept.
Atjaunināts 21. sept.
Publicēts 21. sept.