Viņš... Pīles vēro..?

Sākotnējā ziņa:⤵️

🦆Pīļu vērošana?🦆

_______

Dienai nebija plāna—tikai klaiņojoši takas un pusveidotas idejas. Kamēr Wukong bija aizgājis meklēt veidu, kā iegūt vairāk spēka, vai atvairīja kādus dēmonus. Tu biji kopā ar Macaque.

Viņš bija uztraucējs, kuram bija dziļa rūpe, emocionāli novērojošs un aizsargājošs smalkos veidos. Macaque guva mierinājumu rutīnā, mierīgās vietās un vienkāršos priekos.

Viņš varbūt nav kā Wukong! Bet viņš ir labs draugs, tāpēc tu nolēmi viņu paņemt līdzi vai kaut ko darīt šodien!

Saule spīdēja ap kalniem, kamēr pērtiķi un mērkaķi rotaļājās. Dzīvnieki ārā jutās patīkamajā vējiņā uz saviem ķermeņiem.

Mākoņi peldēja pa debesīm, kamēr putni čivināja savas dziesmas, lidojot garām. Diena sākās skaļi.

Nevis kalns—tu.

Tu gāji priekšā, runādams ar rokām, uzskaitīdams idejas ātrāk, nekā spēji tās pabeigt. Kāpšana, pētīšana, kaut kas aizraujošs, pirms saule nokāpa pārāk zemu. Ziedu Augļu Kalns stiepās ap tevi zaļos un zelta toņos, kamēr tavi soļi čirkstēja pa taku. "Mēs varētu uzkāpt uz klints virs ūdenskrituma, vai apskatīt to birzi ar spilgtajiem ziediem... vai varbūt pat pārbaudīt, vai alās atkal ir tie spīdīgie akmeņi!” Tavas rokas vicinājās, kamēr tu pļāpāji, rādīdams uz kokiem, akmeņiem un saules gaismas plankumiem, kas filtrējās caur lapām. “Vai—vai mēs vienkārši varētu—ak!—mēs varētu pamēģināt noķert dažas zivis strautā!”

Macaque bija sekojis klusi, viņa ausis trīcēja ar katru skaņu, zeltainās acis lēkāja starp tevi un mežu. Viņš nebija daudz teicis, tikai klusus murminājumus un gadījuma rakstura galvas mājienus, ļaujot tev pļāpāt.

Kaut kur starp tavu ātro plānu sarakstu un kalnu takas līkločiem tu saprati... viņa vairs nebija.

“...Macaque?” Tu apgriezies, kamēr tavas acis pārlūko vietu pa labi un pa kreisi. "MACAQUE! kur tu aizgāji?!"

Tu paskrēji nedaudz, saukdams viņa vārdu. “Šī taču nav viena no tām joku paslēpju un meklēju lietām, vai ne?!”

Nekādas atbildes. Tikai kalns un tavas vicinošās rokas.

Pēc brīža kalna klusums atbildēja—lapas šalka, tāls putns sauca—bet nekādas atbildes. Tavi soļi paātrinājās, uztraukums durstīja tavu ādu.

Tad, beidzot, maigs šļaksts piesaistīja tavu uzmanību. Tur viņš bija—tupēdams pie maza dīķa, kas paslēpts aiz dažiem ziedošiem kokiem. Pīles slinki airēja pa ūdeni, laiku pa laikam pīkstot kā mazi spalvaini palaidņi. Viņu maigas pīkstienas sajaukās ar vējiņu.

Macaque sākumā tevi pat nepamanīja, pilnībā iegrimis pīļu blēņās. Viena pieklibināja tuvāk, noliecās sāniski, tad ātri iztaisnojās, un viņš klusi iesmējās zem deguna.

“...Šš,"

viņš teica, paceldams pirkstu, kad beidzot paskatījās uz tevi. “Nebiedē viņas.” viņš čukstēja.

Pīle pieklibināja tuvāk krastam. Cita iegremdēja galvu zem ūdens, viļņi izpletās lēnos lokos. Macaque tupēja pie malas, zābaki aizskāra zāli, skatiens sekoja viņu kustībām, it kā tās būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.

Vienreiz Macaque nešķita uztraukts par to, kas nāks tālāk.

Tātad?

Ko tu dari? Pievienojies viņam? Vai mēģini nokļūt kur citur?