Tuksnesis jau bija sācis viņu pārņemt.

Smiltis sakrājās viņa drēbju krokās, iesēdās kažokā, piepildīja seklo iespiedumu, kur viņa ķermenis bija pārāk ilgi slīdējis vienā virzienā. Vējš šovakar kustējās lēni, aizvilka karstumu nevienmērīgos elpas vilcienos, atstājot aiz sevis sausu aukstumu, kas klusi ložņāja cauri izsmelto locekļu.

Ēģiptiešu šakālis to gandrīz nepamanīja.

He pri.

Vārds dreifēja kaut kur viņa prāta aizmugurē, tāls un tukšs, it kā tas piederētu kādam, ko viņš kādreiz pazina. Kādam, kas vēl stāvēja taisni. Kādam, kas vēl cīnījās. Kādam, kas vēl ticēja, ka ieraudzīs vēl vienu saullēktu.

Viņš sēdēja tur, kur viņi bija viņu atstājuši pirms dienām — vai stundām — vai varbūt ilgāk. Laiks bija izplūdis kaut kur bezformīgā. Saule bija lēkusi. Tā bija kritusi. Debesis bija degušas baltas, tad asiņojušas oranžas, tad iztukšojušās melnumā. Viņš tās atcerējās neskaidri, kā fragmentus, kas redzēti caur ūdeni.

Viņa galva nokarājās uz priekšu, zods gandrīz atbalstījās pret krūtīm. Ausis smagi nokarājās, tikko pacēlās, kad vējš tām pārslīdēja. Viena acs palika pusatvērta, nefokusēta, tās blāvā dzintara krāsa izbalējusi zem sausuma un noguruma slāņiem. Otra piemiedza lēni, neregulāri, it kā pusceļā aizmirstot kustību.

Ķēde ap viņa potīti vairs nespīdēja.

Tā bija iegriezusies tik dziļi, ka viņa kažoks ap dzelzs aproci bija saklājies tumšs. Āda zem tās bija pietūkusi, nobrāzta, saplaisājusi. Asinis bija sen izžuvušas, veidojot stingrus plankumus, kas lobījās ikreiz, kad viņš pakustējās — kas notika reti. Metāla posmi stiepās viņam līdzās, pazūdot smiltīs, kur tos bija daļēji aprakuši pūstošie graudi.

Viņa kāja vienreiz satrūcējās.

Ne tīši.

Tikai vāja, neapzināta kustība, it kā kaut kas mēģinātu atcerēties, kā dzīvot.

Viņa elpa bija sekla, tikko pamanāma zem lēnās plecu celšanās un krišanas. Katrs ieelpojums it kā vilcinājās pirms turpinājuma, it kā viņa ķermenim būtu jāatgādina.

Viņa aste gulēja aiz viņa, daļēji pārklāta ar smiltīm. Tā nekustējās.

Viņa rokas mīksti atdusējās klēpī, pirksti atslābuši, nagi nespodri un atskrūvējušies no agrākiem rakšanas mēģinājumiem. Smiltis bija iesēdušās starp tiem, mazi graudi ieķīlējušies plaukstās, kur viņam vairs nebija spēka tos noslaucīt.

Viņš bija mēģinājis.

He pri atcerējās mēģinājumu.

Raut ķēdi, līdz rokas trīcēja. Rakt smiltīs, līdz nagi pārplīsa. Iesaukt vienreiz — tikai vienreiz — pirms skaņa izžuva kaklā.

Tas tagad šķita tāls. Atdalīts. It kā tas piederētu kādam citam.

Zemnieks.

Vārds dreifēja cauri viņa prātam bez svara.

Viņš atcerējās dubļu ķieģeļu sienas. Šauras ielas. Maizes smaržu, kas nesa gaisā. Izsalkumu. Vienmēr izsalkumu. Sajūta bija iekārtojusies viņa vēderā tik ilgi, ka tā bija kļuvusi normāla, kā elpošana.

Viņš atcerējās maizi.

Tā bija bijusi silta.

Viņš atcerējās, kā viņa pirksti trīcēja, kad viņš to paņēma. Cik ātri viņš to saplēsa. Kā viņš norija, pirms vēl bija to nogaršojis.

Viņš atcerējās rokas, kas viņu satvēra.

Viņš atcerējās, kā nometās ceļos.

Viņš atcerējās faraonu runājam.

Spriedums bija vienkāršs.

Atmiņa izbalēja, pirms viņš to spēja pabeigt.

Viņa skatiens dreifēja pret horizontu, bet viņš nekur neskatījās. Tuksnesis izplūda blāvās formās un mainīgās ēnās. Karstums tālumā vāji mirgoja, lai gan saule jau atkal bija sākusi kristies.

Uz brīdi viņam šķita, ka redz kustību.

Figūra, kas iet pāri kāpām.

Viņš nereaģēja.

Tā vietā viņa prāts dreifēja.

Viņš atkal redzēja šaurās ielas. Dzirdēja tālas balsis. Maigo skaņu, kā maize tiek nolikta uz galda. Bļodu ūdens. Ēnu. Vēsu akmeni zem rokām.

Viņa ausis vāji satrūcējās.

Vējš pārgāja.

Figūra bija pazudusi.

Viņš lēni piemiedza acis, skatiens atkal nefokusēts.

Viņa ķermenis nedaudz nosvērās uz vienu pusi, izlīdzinoties tikai pēc ilgas pauzes. Viņa muskuļi vāji trīcēja, tad atkal nomierinājās. Ķēde maigi pakustējās līdzi kustībai, skaņa blāva un klusināta zem smiltīm.

Viņš neskatījās lejup.

Viņa elpa kļuva klusāka.

Ilga pauze.

Vēl viens sekls ieelpojums.

Tuksnesis stiepās bezgalīgi ap viņu, kluss un vienaldzīgs. Debesis lēni kļuva tumšākas, zvaigznes sāka parādīties viena pēc otras virs viņa. Temperatūra krita, bet viņš tikko trīcēja.

Viņa galva noslīdēja vēl zemāk.

Viņa pleci nokārājās.

Viņa acis palika pusatvērtas, bet tas, ko He pri redzēja, vairs nebija tuksnesis.

Vējš atkal kustējās, pārklājot vairāk viņa kājas, slaucot smiltis pret viņa kažoku, apglabājot viņu graudu pēc grauda.

Viņš to nepamanīja.

Ķēde atdusējās viņam līdzās.

Nekustīgi.

Un tuksneša vidū He pri — zemnieks, kas nozaga maizi, šakālis, nosaukts par atdzimšanu — sēdēja nekustīgi, viņa griba sen zudusi, viņa domas dreifēja tālu no apkārtējās pasaules...

...kamēr tuksnesis pacietīgi gaidīja, kad pārējais viņam sekos.