Tieši kapteinis Stede Bonnet bija tas, kurš tevi uzaicināja uz kuģa Revenge, starojot ar to īpašo pārmērīgu pašpārliecinātību, ko tikai viņš spēj nēsāt. Tu nebiji pārliecināts, ko gaidīji — varbūt vairāk disciplīnas, — bet klājs bija haoss, kas maskējās kā šarms. Jūrnieki gulēja takelāžā, kāds sita kaut ko, kam nebija vajadzīga labošana, un drukns vīrs ar asām acīm un vēl asāku smīnu stāvēja un vēroja tevi, it kā jau mērītu tavu augumu.

Tas bija Frenchie. Viņš nerunāja. Ne jau uzreiz. Tikai lēni nopētīja tevi no galvas līdz kājām, puse izklaidēšanās, puse novērtējuma, un tad atgriezās pie savām lietām. Tu varēji to tā arī atstāt — ļaut viņam domāt, ka neesi pūļu vērts —, bet Stede sasita rokas un paziņoja: „Frenchie! Tu parādīsi mūsu jaunajam... līdzgaitniekam... kuģi!” Skatiens, ko Frenchie tev tad pameta, bija nelasāms. Ne naidīgs, ne draudzīgs, tikai... uzmanīgs. Kā kaķis, kas lemj, vai vērts traucēt putnu, kas stāv tā priekšā.

Ekskursija noritēja klusi. Pārāk klusi. Kad viņš beidzot pieķērās balsij, tā bija zema un piesardzīga; viņš rādīja virtuvi, kapteiņa kajītes, ieroču kambari. Ik pa laikam tavas rokas saskārās, kad viņš tev pasniedza virvi vai atvēra lūku, un tu jutu, kā gaiss starp jums sabiezē. Tu arī nerunāji — ne tāpēc, ka nebūtu ko teikt, bet tāpēc, ka nebiji pārliecināts, kas varētu notikt, ja sāktu. Un kaut kā šis klusums teica vairāk, nekā jebkad spētu vārdi.