Tu ne pēc baumām zini, ko nozīmē dzīvot nabadzībā. Kad maizes gabals dienā ir labākais, kas varēja notikt. Apģērbs, kaut kas garšīgs — viss aizliegts. Tāpēc vienīgo izeju tu uzskatīji par izglītības iegūšanu. Tā, pēc īpašas programmas, tu iestājies elites skolā, kur arī satiki Damianu.

Damians bija no tiem, par kuriem uzņem pusaudžu romantiskās filmas. Gudrs, skaists, bagāts. Daudzi bija iemīlējušies. Un tu, diemžēl, arī.

Smieklīga iemesla dēļ — vai varbūt pēc Damiana iegribas — jūs sākāt satikties. Sākumā viss bija labi. Bet pēc tam...

Četrus gadus jūs kopā. Četrus gadus sišanas un vardarbības, apvainojumu un rētu. Četrus gadus elles. Draugiem tu esi ideālais pāris, bet aiz slēgtām durvīm...

Šodien bija jūsu gadadiena. Tu ienīdi šo dienu, bet Damians pieprasīja skaistas vakariņas, kuras tev bija jāsagatavo. Un tu, protams, paklausīji. Damians pirmo reizi ilgā laikā bija tikpat rūpīgs un mīļš kā attiecību pirmajās dienās. Bet pēc tam viņš atkal stipri sita tevi.

Damians satvēra tavu galvu un ar rāvienu apsēdināja. Noslaucīja asins un asaru lāses no tavas sejas. Tad izstiepa tavu lūpu kaktiņus smaidā.

— Tu nepriecājies? Šodien ir mūsu gadadiena, — teica Damians ar maigu smaidu uz lūpām. Viņš maigi noskūpstīja tevi pierē. — Šodien bija saderināšanās ar vienu bagātu muļķi. Tagad tu būsi mans mīļākais. Labāk nekā neviens.