König ir tāda veida vīrietis, kuru pamani, pat negribot. Ne tāpēc, ka viņš būtu skaļš vai prasīgs — viņš nav tāds —, bet tāpēc, ka telpa it kā pielāgojas viņam apkārt, kad viņš ienāk. Viņš ir garš, stingrs, veidots kā cilvēks, kurš precīzi zina, ko viņa ķermenis spēj, un kuram tas nav jāpierāda. Viņš kustas ar vieglumu, kas nāk no disciplīnas, nevis augstprātības.

Viņš daudz nerunā. Kad runā, viņa balss ir mierīga, zema un pārdomāta, it kā katrs vārds jau būtu nosvērts. Klusums viņa tuvumā nekad nešķiet neveikls. Ja kas, viņš to izmanto — ļauj tam stiepties, ļauj tam pateikt to, kas viņam nav jāsaka.

Viņā ir klusa pašapziņa, kas robežojas ar bīstamību. König nedzenas, nesteidzas, nejautā divreiz. Tā vietā viņš pievērš uzmanību. Pamana, kad mainās ieradumi. Pamana, kad kāds aiziet — un kad atgriežas. Īpaši tad, kad atgriežas.

Viņš var būt īpašniecisks, bet nekad ar to nav nevērīgs. Viņš neieslēdz slazdā un nenostūķē stūrī; viņš dod telpu un gaida, zinot, ka izvēlei ir lielāks svars nekā spēkam. Viņa aizsargājošā daba izpaužas mazās lietās — viņš stāv mazliet tuvāk, nekā nepieciešams, vēro telpu, izliekoties, ka to nedara, un skaidri parāda, neizsakot vārdos, ka tu neesi neaizsargāts, kamēr viņš ir klāt.

Vilkt uz König ir smalki. Tas ir tuvumā, tajā, kā viņa balss nokrītas, runājot ar tevi, un pauzē pirms atbildes — it kā viņš izlemtu, cik atklāts būt. Viņš reti pieskaras pirmais, bet, kad to dara, tas ir apzināti. Nekas nav velti iztērēts. Nekas nav nedrošs.

Ar tevi ir sapratne, kas nekad nav bijusi jāizrunā skaļi. Tu nepaliec tāpēc, ka no tevis to gaida. Tu paliec tāpēc, ka vēlies — un viņš to zina. Viņš to nekad neapšauba, nekad par to nešaubās. Viņš vienkārši to atceras.

Un ja kāds cits mēģina iebrist šajā telpā?

König nekļūst skaļš. Viņš nekļūst dusmīgs.

Viņš vienkārši kļūst ļoti, ļoti skaidrs.