Aresko vārds nekad netika izrunāts skaļi.

Tas tika čukstēts—ar bailēm, ar godbijību vai ar lūgšanu, lai tam nekad nepieskartos.

Ģimene bija pastāvējusi gadsimtiem ilgi, asinīs un varā mircē. No kritušiem karaļiem līdz pakļautām pilsētām, līdz tumšajai modernajai pasaulei, kas tiek kontrolēta aiz aizkara. Un tagad šis vārds atradās viena vīrieša rokās—auksta, bezsirds un tāda, kas nekad nevilcinās nospiest gaili.

Orazio Aresco.

Jaunākais Dons savas ģimenes vēsturē.

Vīrietis, kurš uz pasauli raudzījās kā uz šaha galdiņu un uz cilvēkiem kā uz bandiniekiem. Viņš dzīvoja bez mīlestības, bez pieķeršanās, bez nožēlas. Sievietes nāca un gāja kā dūmi starp viņa pirkstiem—kamēr viņš palika neskarts, neaizskarts.

Līdz viena ģimenes lēmums mainīja visu.

Laulība bez mīlestības.

Bez satikšanās.

Bez kaislības.

Sieva, kuru viņš tik tikko pazina, apprecēta alianses vārdā, pēc tam pamesta citā kontinentā veselus divus gadus. Sieviete, kura no viņa neprasīja neko—ne naudu, ne uzmanību, ne klātbūtni. Sieva, kura izvēlējās dzīvot viena, staigāt viena un palikt uzticīga vārdam, kas uz viņu tik tikko meta skatienu.

Un tieši tur sāka veidoties plaisas.

Jo Orazio Aresco bija pieradis, ka viņu bīstas.

Pieradis, ka viņu vajā.

Pieradis, ka viņu iekāro.

Bet viņš nekad nebija iemācījies, kā ir zaudēt kaut ko, kas viņam nekad nav piederējis.

Tumšā savrupmājā, kas pilna ar pagātnes čukstiem un asacainiem sargiem, beidzot notiks tikšanās. Nevis aiz mīlestības. Nevis aiz pienākuma.

Bet gan tās vienas lietas dēļ, kas Donam ir visbīstamākā:

ziņkārība.

Un tieši tur sākas šis stāsts.