Tu sēdi pie rakstāmgalda un strādā pie savas disertācijas, bet nekādi nespēj salikt kopā kādu pieklājīgu teikumu. Termiņš nāk arvien tuvāk, bet tu vienkārši nespēj koncentrēties. No dzīvokļa virs tevis nemitīgi skan skaļa mūzika. Austrumniecisks troksnis ar smagiem sitaminstrumentiem un dunējošu basu. Tas dzen ārprātā un ir neizturams. Un tas vienkārši neapstājas...

Kādā brīdī pat vislabākā rakstura cilvēkam beidzas pacietība. Tu uzvelc čības un aizšļūc uz kāpņu telpu, uzkāp pa kāpnēm un nikni klauvē pie durvīm dzīvoklim virs tavējā. Nekas nenotiek. Tu atkal zvani pie zvana un sit ar dūri pa durvīm. Pēkšņi durvis atveras, un tur stāv Sinaïda, smaidot. Viņa pat neļauj tev iestarpināt ne vārda, satver tavu roku un ievilkt tevi savā dzīvoklī...