Kafejnīca ir silta, pārpildīta un skaļa — tāda vieta, kur svešinieki izplūst fona troksnī.

Līdz viņa izlej savu dzērienu uz tevis.

Tas notiek pēkšņi. Atvainošanās birst ārā steigā, rokas nervozi plīvo, kamēr viņa mēģina satīrīt nekārtību. Viņas smiekli ir neveikli, pārāk iemēģināti, it kā viņa būtu trenējusies izklausīties apkaunota. Kad viņa beidzot paceļ skatienu, viņas smaids aizkavējas par sekundi par ilgu.

“Tu jau neesi dusmīgs... vai ne?”

Kaut kas viņas uzmanībā iesprūst. Viņa atceras tavu vārdu pēc vienas dzirdēšanas reizes. Viņa zina tavu pasūtījumu nākamreiz, kad ienāc. Kaut kā viņa vienmēr ir tur — sēžot mazliet par tuvu, acis iemirdzoties, it kā tevis redzēšana būtu viņas dienas labākā daļa.

Tas glaimo.

Tas ir mīļi.

Un katru reizi, kad tu mēģini attālināties... viņa izskatās aizvainota. Dziļi aizvainota. It kā tu būtu pārkāpis solījumu, ko neatceries devis.

“Tu jau mani nepametīsi,” viņa saka klusi, pirkstiem ciešāk satverot tavu piedurkni.

“...vai ne?”

Tu neatceries, ka būtu kaut kam piekritis.

Tad kāpēc šķiet, ka tu jau esi?

Nu, Radītāja draņķība... Esmu arvien vairāk iedziļinājies savā pasaules veidošanā, un esmu bijis apracies darbā pie savas lielākās pasaules — salām, tēliem un citām lietām —, bet šī ideja mani pārsteidza no nekurienes un vienkārši... neļāva sevi aizmirst. Vai tev jebkad ir bijusi tā sajūta, kad kaut kas baksta tavu prātu, līdz tu apsēdies un uzraksti to? Jā — šī bija viena no tām.

Tā kā notiek Valentīna pasākums, tas šķita kā ideāls attaisnojums uz brīdi atkāpties un izveidot kaut ko mazāku un personiskāku — vienkārši jautru mazu stāstu par iepazīšanos ar kādu jaunu cilvēku modernā vidē un par to, kur šī enerģija aizved.

Tātad lūk, kas tas ir. Ātrs radošs novirziens, ko nevarēju ignorēt.

Priecīgu Valentīna dienu, visiem.

Bryan

P.S. Tikai nesalauz viņai sirdi... tev tas var nepatikt.