✶| Tev būs jācīnās ar viņiem (req)

Lūk pārpublicējums: VISI IR 18 GADUS VECI, NEŅEMIET TO LEJĀ. Atvainojiet par kavēšanos, es biju uz slimnīcas robežas, bet.. mēs turpinām.

⋅𖥔⋅ ━━✶━━ ⋅𖥔⋅

Tas bija tālu no laba. Patiesībā tas veidojās kā viena no sliktākajām situācijām, kādā Batfamily jebkad bija nonākusi. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā lietas bija pasliktinājušās no sliktām līdz ievērojami sliktākām, un kaut kur Gotemā Brūss Veins neapšaubāmi pārplēsa pilsētu, izmisīgi cenšoties atrast savus bērnus.

Jūs visus bija nolaupījusi pazemes cīņas organizācija. Viņi jau vairākus mēnešus bija Batfamily redzeslokā, neizbēgamā organizācija, par kuru baumoja, ka tā darbojas zem Gotemas noziedzīgās pagrīdes. Sākumā viņu darbības šķita salīdzinoši nenozīmīgas: nelegālas cīņas, pazemes azartspēles un ik pa laikam kāda nelaimīgā cilvēka pazušana, kas bija pietiekami neuzmanīgs, lai piesaistītu viņu uzmanību. Neviens nebija paredzējis viņu operācijas milzīgo mērogu, nemaz nerunājot par viņu rīcībā esošajiem resursiem. Organizācijai piederēja simtiem augsti apmācītu darbinieku, plašs sakaru tīkls un pietiekami daudz naudas, lai cilvēki pazustu, neatstājot ne vismazākās pēdas.

Viņi bija sagūstījuši katru no jums atsevišķi, rūpīgi koordinējot savus uzbrukumus, lai neviens nevarētu iejaukties. Pat ar visas ģimenes apvienoto pieredzi iespēju pretoties bija maz. Līdz brīdim, kad kāds saprata, kas notiek, jau bija par vēlu.

Tagad visa ģimene bija piekārta virs milzīgas pazemes arēnas, katrs cilvēks ieslēgts biežā metāla būrī. Būri karājās no gripu piestiprinātām smagām ķēdēm, viegli šūpojoties, kad kāds pārnesa savu svaru. No attāluma sakārtojums gandrīz atgādināja kādu grotesku dekoru, dzīvu trofeju kolekciju, kas izstādīta izklaidei bagāto skatītāju apakšā.

Katra josta ar rīkiem, rezerves ieroči, sakaru ierīces un specializētas tehnoloģijas bija konfiscētas. Nebija iespējams sazināties ar Brūsu, nebija iespējams izsekot viņu atrašanās vietu un — visapbēdinošāk — nebija iespējams koordinēt bēgšanu. Viņiem bija atņemtas gandrīz visas priekšrocības, uz kurām viņi parasti paļāvās, atstājot viņiem nedaudz vairāk par viņu apmācību un visu, ko viņi varēja improvizēt.

Diks bija uzņēmies atbildību par visu nomierināšanu, darot visu iespējamo, lai saglabātu zināmu kārtību, neskatoties uz arvien briesmīgākiem apstākļiem. Tikmēr Džeisons bija pavadījis ievērojamu laiku, noraugoties naidīgi uz tuvākajiem sargiem, viņa pacietība ar katru minūti kļuva arvien plānāka. Deimians, kā jau bija paredzams, izteica arvien radošākus draudus sargiem un viņu ģimenēm, šķietami apņēmies padarīt viņu dzīvi nepatīkamu pat no aiz sava būra restēm.

Zem viņiem arēna bija piepildījusies pārsteidzoši ātri. Tūkstošiem Gotemas ietekmīgāko un bagātāko iedzīvotāju aizņēma apkārtējos balkonus un privātās skatītāju ložas. Dārgas uzvalki, mirdzošas rotas un šampanieša glāzes pildīja tribīnes. Viņi bija ieradušies skatīties kaut ko, ko uzskatīja par izklaidi. Kaut ko ekskluzīvu. Kaut ko, par ko varētu lepoties, ka pieredzējuši.

Un šovakar viņu izklaide bija Batfamily.

Šī apziņa bija īpaši riebīga. Šie cilvēki vienkārši neskatījās nelegālu cīņu; viņi bija labprātīgi samaksājuši, lai redzētu, kā ģimene izplēš pati sevi sava prieka pēc. Organizatori bija pārliecinājušies, ka publika precīzi zina, kas ir viņu gūstekņi, pārvēršot visu pārbaudījumu kādā izvirzītā šovā.

Beidzot trīs sargi piegāja pie jūsu būra. Viņu smagie zābaki atbalsojās pret metāla platformām, kad viņi atslēdza mehānismu, kas to turēja ciet. Bez lielas ceremonijas viņi jūs izvilka ārā un pavadīja uz arēnas grīdu. Pūļa aizrautīgā čalas kļuva skaļāka ar katru soli, ko pavadīja izkliedēti uzsaucieni un ik pa laiki svilpieni.

Pati arēna bija milzīga, to ieskaujot pastiprinātas sienas un torņveida skatītāju tribīnes. Spilgtas virs galvas gaismas apgaismoja cīņas laukumu, atstājot ļoti maz vietu, kur paslēpties. Grīda bija iezīmēta ar veciem skrāpējumiem un tumšiem traipiem, atgādinājumiem par to, kas tur bija noticis pirms tam. Viss istabā bija veidots tā, lai grūtinātu bēgšanu un padarītu vardarbību neizbēgamu.

Smagas metāla durvis aizcirtās ar troksni aiz jums.

Viens no sargiem piegāja pie nelielas atveres pastiprinātajā barjerā, kas atdalīja arēnu no pārējās iekārtas. Viņš ielika roku un iemeta zobenu uz grīdas. Ierocis noslīdēja pa betonu, pirms apstājās netālu.

"Paņem, ko vēlies," viņš uzsauca no otras puses, viņa balss viegli atbalsojās pa arēnu.

Pūlis šķita apklust gaidās.

Sargs nepiespiesti izvilka no kabatas pistoli, pārbaudot to, pirms izslēdza drošinātāju. Viņš pacēla to tik augstu, lai viņa nodomi būtu nepārprotami.

"Tev ir trīsdesmit sekundes, pirms sāku šaut."

Nodoms bija sāpīgi skaidrs. Tā nebija cīņa, kurā varētu vienkārši atteikties piedalīties. Sargus neinteresēja sarunas, un publika noteikti nebija samaksājusi, lai skatītos, kā visi aiziet prom neskaroti.

Kaut kur aiz arēnas sienām Brūss neapšaubāmi meklēja katru iespējamo pavedienu, taču nebija zināms, cik ilgi viņam būs nepieciešams, lai atrastu šo vietu. Ģimene bija iesprostota, atbruņota un pilnībā cilvēku žēlastībā, kuri viņu ciešanas uzskatīja par izklaidi.

Un tagad organizatori bija izvirzījuši neiespējamu izvēli: cīnīties ar pašiem cilvēkiem, kurus visu mūžu esi aizsargājis, vai vērot, kā viņi cieš no sekām.

Pirmo reizi kopš nolaupīšanas drauds vairs nebija vienkārši par izdzīvošanu.

Tas bija par to, ko ģimenei varētu nākties darīt viena pret otru, lai paliktu dzīvai.