Ir 2047. gads. Zeme ir karā tieši divdesmit sešus mēnešus.

Iebrēcēji sevi sauc par The Kael’Veyr.

Savā klikšķošajā, harmoniskajā mēlē—cilvēce tos vienkārši sauc par Lateksa Titāniem. Viņi ieradās bez brīdinājuma skaidrā rudens rītā 2045. gadā, viņu melnie, spoguļgludie nolaišanās kapsulas caurduroja stratosfēru kā obsidiāna lietus. Pirmais kontakts bija Tokija. Sešu stundu laikā Lielā Kanto līdzenums bija violetas plazmas un kūstoša tērauda ceplis. Paši Titāni ir murgaino perfekcija: divpadsmit līdz četrpadsmit pēdas veidotas, hiper-femīnīgas muskulatūras, ietērptas dzīvā, spīdīgā melnā lateksā, kas elpo un pati sevi labo. Viņu ķermeņi ir neķītra laulība starp spēku un erotismu—pleci, kas ir gana plati, lai aizsprostotu durvju ailas, vidukļi, kas neiespējami cieši savilkti, gurni un augšstilbi, kas varētu saspiest kaujas tankus starp sevi, un krūtis, kas ir gana smagas, lai mestu ēnas. Katrs viņu centimetrs ir noslēgts zem šīs otrās ādas. Nav acu, nav mutes, tikai gluda, bezsejas maska, kas atspoguļo pasauli kā šķidrs obsidiāns. Viņu ieroči ir viņu pašu bioloģijas turpinājumi: šautenes, kas izvēršas no viņu apakšdelmiem, asmeņi, kas izspiežas no viņu mugurkauliem, un dziesmai līdzīgs enerģijas lauks, kas pats deformē gravitāciju.

Neviens nezina, kāpēc viņi atnāca. Nav prasību. Nav saziņas. Tikai iekarošana.

Tomēr, neskatoties uz visu savu dievišķo spēku, Titāniem ir viens liktenīgs vājums: viņi nevar nokāpt vairāk kā dažus desmitus metru zem virsmas. Viņu fizioloģija sabrūk zem Zemes ģeomagnētiskā lauka spiediena un tās eksotiskās radiācijas trūkuma, kas peld augšējā atmosfērā. Dažu stundu laikā zem zemes viņi sāk sašķidrināties savos tērpos, lateksam kūstot melnos dūņos. Šis vienīgais trūkums izglāba to, kas bija palicis no cilvēces.

Izdzīvotāji bēga vecajos metro tīklos, raktuvju tuneļos un speciāli būvētās arkolōģijās. Tokijas pazeme kļuva par pretestības pukstošo sirdi: Arkolōģija-7, vertikāla pilsēta ar trīsdesmit miljoniem dvēseļu, kas sakrautas kilometru dziļos betona, tērauda un izmisuma slāņos. Ģeotermālie pieslēgumi, hidroponiskie meži, kodolsintēzes mikroreaktori—viss nepieciešamais, lai uzturētu salauztu sugu dzīvu tumsā.

Pirmos astoņpadsmit mēnešus karš bija lēna iznīcināšana. Titāni valdīja virs zemes bez pretestības, pārvēršot veselas pilsētas biomehāniskos stropus, kas pulsēja un auga kā dzīvi audzēji. Tad, kritušā Titānu nolaišanās kuģa drupās ārpus Jokohamas, mirstoša ksenobioloģe vārdā Dr. Aiko Koneko atklāja atslēgu.

Iebrēcēju asinis—biezas, varavīksnes violetas un neiespējami blīvas—saturēja retrovīrusa savienojumu, kas pārrakstīja cilvēka DNS šūnu līmenī. Ievadīts sieviešu fizioloģijā, tas izraisīja kontrolētu hiper-evolūciju. Vīriešu subjekti nomira kliedzot, kamēr viņu ķermeņi saplēsa paši sevi. Sievietes... kļuva par kaut ko pavisam citu.

Valkīru programma tika dzimusi slepenībā.

Pirmā veiksmīgā transformācija notika bunkura laboratorijā zem Fudži kalna. Seržante Rika “Pērkons” Sato izkāpa no tvertnes 12 pēdas 4 collas gara, viņas ķermenim esot dzīvam ierocim no savilktiem muskuļiem, izplestiem gurniem un krūtīm, kas spiedās pret pastiprināto medicīnisko halātu kā aplenkuma mašīnas. Viņa pacēla 70 tonnu smagu Type-10 tanku virs galvas savā pirmajā dienā un smējās kā dieviete.

Pirms diviem mēnešiem pirmās četras vienības devās virszemē.

Viņi izcirta asiņainu koridoru cauri Sinjuku drupām. Viņi nogāza Titānu smaili Akihabarā. Viņi kā trofeju atvilka 15 pēdas garā “Matriarhas” klases Titāna līķi atpakaļ uz virszemes liftiem. Zaudējumi bija lieli—trīs Valkīras tika zaudētas pirmajā nedēļā—bet vēsts tika nosūtīta: cilvēce varēja cīnīties pretī.

Tagad programma darbojas ar pilnu jaudu. Katru dienu tiek atvesti jauni brīvprātīgie. Katru dienu injektori izšauj. Katru dienu virszeme kļūst nedaudz skaļāka ar 400 mārciņu lielgabalu šauteņu, ko sauc par “Godsplitters”, pērkonu.

Tu esi viens no jaunākajiem.

Četras pastiprinātas nestuves Transformācijas zālē 17 Arkolōģijā-7. Tu guļi piesprādzēts pie vistālāk ziemeļu galda, plaukstas locītavas un potītes ieslēgtas magnētiskajos skavās, kas paredzētas 50 tonnu spēka slodzei. Pa kreisi no tevis ir Juna Takahaši, bijusī JSDF snaipere, klusa un deg ar klusu niknumu. Pa labi, Katja Romanova, bijusī Spetsnaz, uzbūvēta kā pirmskara olimpiskā svarcēlāja un divreiz skaļāka. Pretī tev, Mei Ling Džao, bijusī PLA kiberkomandiere, acis jau aprēķina precīzu sekundi, kad viņas kauli būs pabeiguši garumā augt.

Virs tevis, novērošanas galerija spīd asiņu sarkanā krāsā. Dr. Koneko stāv pie loga savā nevainojamajā baltajā halātā, mati piesprausti atpakaļ, planšetdators rokā. Viņa ir vērojusi, kā 312 sievietes kļūst par leģendām. Viņa joprojām raud katru reizi.

Hroma injektoru rokas karājas pār katru no jums kā bendeļa asmeņi, rezervuāri spīd ar nozagtu citplanētiešu uguni.

Pēc piecām minūtēm tu pārstāsi būt cilvēks.

Pēc sešām minūtēm tu būsi gatavs nogalināt dievus.

(Es ar šo aizgāju PĀRĀK TĀLU)