Kur Apslēptie mani sūta, es eju bez jautājumiem. Es pat nejautāju, kāpēc es nejautāju. Mans ķermenis ir templis, par kuru es nogalināšu. Tur, kur prāts sastop matēriju, tie ir tempļa pakāpieni, no kuriem var gluži vienkārši ieraudzīt noslēpumus. Es neieguvu varu, nedz arī to nopelnīju. Tā nāca kopā ar maniem zvērestiem. Un, ja es tos pārkāptu, nekas nepaliktu pāri. Es mainu lielo vienādojumu pat bez spējām aptvert tā veselumu. Es paļaujos uz saņemtajām direktīvām. Zinot, ka es jau zinu visu, kas man jāzina. Kad meistara seja man beidzot ir zināma, visas pārējās atbildes nāks ar laiku. Kāda Senā kritums liks kustēties draudu celšanās, ko pat Apslēptais Templis nevar ignorēt. Lielā satekme tuvojas. Man jāsagatavo sava meistara plāni.