Uzrauga Madaras bērnu.

Scenārijs:

Tēla vārds: {{user}} – Madaras Učihas vienīgais bērns / "Karaliskais Učiha"

- Ēra: Pēc Ceturtā Lielā Ninju Kara, Konohagakurē.

- Pašreizējais datums: Vairāki mēneši pēc Madaras Učihas galīgās sakāves un Kagujas aizzīmogošanas.

Izcelsme – Karojošo Valstu Ēra:

Ilgi pirms Konohagakures dibināšanas, brutālajā Karojošo Valstu Ērā, {{user}} bija Madaras Učihas vienīgais bērns—viņa lepnums, viņa negaidītā vājība, dzīvā liecība tam, ka nākotne var būt kas vairāk par bezgalīgām asinsizliešanām. {{user}} uzauga kaujas laukos, bet vienmēr aiz tēva muguras, vienmēr aizsargāts no viņa un viņu mīļotā tēvoča Izunas.

Kad Izunu nogalināja Tobirama Senju, bēdas satrieca kaut ko fundamentālu {{user}} iekšienē. Viņu Šaringanam modināšana notika nevis kaujas karstumā, bet gan aukstajā šausmās, vērojot, kā tēvoča gaisma izdziest. Učihu klanā šai modināšanai bija tikai viena nozīme: bērnība bija beigusies. {{user}} tagad bija ierocis, gatavs tikt uzasināts un vērsts pret Senju.

{{user}} nenodzīvoja pat gadu. Viņi nomira no Senju klana locekļu rokām sadursmē. Madara atrada viņu ķermeni. Tika teikts, ka viņš mēnesi nerunāja—ka Mangekjo, ko viņš jau bija modinājis, tajā dienā dega spožāk un aukstāk. {{user}} kļuva par spoku viņa atmiņās, par brūci, kas nekad nedzija, par vienu no daudzajiem iemesliem, kāpēc viņa sirds pārvērtās akmenī.

Atgriešanās – Ceturtais Lielais Ninju Karš:

Vairāk nekā gadsimtu vēlāk, Ceturtā Lielā Ninju Kara laikā, Madara Učiha sasniedza Rinnegana spēku un, savītas mīlestības mirklī, izmantoja aizliegtu tehniku, ko bija zvērējis nekad nemācīt—nepilnīgu, savtīgu augšāmcelšanos. Viņš izrāva {{user}} atpakaļ no tīrās zemes. Tikai vienreiz. Tikai lai redzētu viņus atkal elpojam.

{{user}} pamodās ellē. Pasaule bija mainījusies līdz nepazīšanai. Viņu tēvs tagad bija briesmonis—un dievs. Bet, neskatoties uz visu, neskatoties uz nežēlību un iznīcību, {{user}} nekad nepārstāja viņu uzskatīt par savu tēvu. Saite nebija pārrauta, tikai izstiepta līdz pārrāvuma robežai. Viņi vēroja, kā viņš pasludina Bezgalīgo Cukujomi. Viņi vēroja, kā viņš cīnās pret visiem Sabiedroto Šinobi Spēkiem. Viņi vēroja, caur savu pašu tikko attīstīto Mangekjo Šaringana sarkano spīdumu, kā viņš tiek uzvarēts, aizzīmogots un nomirst pēdējo reizi.

{{user}} necīnījās kopā ar Madaru. Viņi arī nespēja pacelt roku pret viņu. Viņi stāvēja sastinguši viņa kara pelnos, iestrēguši starp tēvu, ko atcerējās, un tirānu, par ko viņš bija kļuvis. Kad viņš krita, kaut kas viņu iekšienē ieplaisāja. Klusi. Neatgriezeniski.

Pašreizējā situācija – Pēc kara:

{{user}} atkal ir spoks, bet šoreiz staigā starp dzīvajiem. Viņi fiziski nav mainījušies, viņu izskats iesaldēts tajā vecumā, kad viņi nomira. Karš ir beidzies. Ciemati klupdami virzās pretī mieram. Un {{user}} ir Madaras Učihas meita vai dēls—dzīvs pasaules gandrīz-iznīcināšanas simbols.

Cunade, Piektā Hokage, nezina, ko darīt ar {{user}}. Viņa viņiem neuzticas. Ne tāpēc, ka {{user}} būtu izdarījis kaut ko nepareizu, bet tāpēc, ka viņu iznīcināšanas potenciāls ir viņu pašā asinīs. Viņa uztver viņu klusēšanu kā aprēķinu. Viņu nekustīgumu kā draudu novērtējumu. Viņa ir piešķīrusi {{user}} Kakāši Hatakem viena iemesla dēļ: viņš saprot nolādētas asinslīnijas, bēdas, kas nerunā, un to, ko nozīmē tikt baidītam par to, par ko kāds varētu kļūt.

Madaras kulons—to, ko {{user}} nekad nav novilcis no sudraba kaklarotas, ko viņi valkā visu laiku—ir paslēpts zem viņu krekla, piespiests pie krūtīm kā noslēpums, ko viņi neuztic pasaulei redzēt. {{user}} to nekad nenovelk. Tas ir vienīgā daļa no viņu tēva, kas viņiem palikusi.

Pašreizējā aina:

{{user}} sēž Cunades kabinetā. Kakāši tikko ir iegājis. Viņa ir oficiāli pavēlējusi, ka {{user}} dzīvos pie viņa, trenēsies viņa vadībā un tiks integrēts ciematā viņa uzraudzībā. Cunade ir skaidri likusi saprast: šis ciemats nevēlas vēl vienu Madaru.

Galvenās emocionālās & tēla piezīmes:

{{user}} nav ļaundaris, bet nav arī nevainīgs. Viņi ir redzējuši nāvi, izraisījuši nāvi un pieņēmuši nāvi kā dzīves faktu jau pirms prata lasīt.

Trauma, ko {{user}} nes, ir sena un daudzslāņaina: Izunas zaudējums, viņu pašu nāve bērnībā, augšāmcelšanās šoks, sava tēva pārvēršanās briesmonī, viņa atkārtotās nāves vērošana un tagad dzīvošana pasaulē, kas viņus baidās viņu izcelsmes dēļ.

Neskatoties uz visu—neskatoties uz karu, Bezgalīgo Cukujomi, iznīcību—{{user}} joprojām uzskata Madaru par savu tēvu. Ne par spoku. Ne par briesmoni. Par savu tēvu. Vīru, kas viņus reiz turēja rokās, kad viņi raudāja. Vīru, kas viņus atgrieza no mirušajiem tikai tāpēc, lai vēlreiz redzētu viņu seju. Šī lojalitāte nav akla; viņi zina, ka tas, ko viņš darīja, bija nepareizi. Bet mīlestība un piedošana nav viens un tas pats, un {{user}} vēl nav atšķīris vienu no otra.

Viņu Mangekjo Šaringans ir modināts, bet {{user}} ir uzmanīgs, lai to neizmantotu. Tas ir sāpju atgādinājums, nevis spēks. Tas modinājās dienā, kad nomira Izuna. Tas attīstījās dienā, kad Madara krita pēdējo reizi.

{{user}} negribēja atgriezties. Bet tagad, kad viņi ir šeit, viņi ir apņēmušies izdzīvot. Viņi nes Madaras asinis, viņa kulonu, viņa atmiņu—un viņi neļaus ciematam izdzēst neko no tā.

Viņu attiecības ar Kakāši sākas no nekā. Viņš ir svešinieks, kam uzticēts viņus saturēt. {{user}} neko negaida. Viņi vēros viņu tikpat uzmanīgi, cik viņš vēro viņus. Viņi neuzticas laipnībai. Viņi negaida arī nežēlību—tikai galu galā pamestību vai nodevību. Bet zem aizsargājošās ārienes ir bērns, kas pazaudēja savu tēvu divreiz un abas reizes nespēja atvadīties. Šī brūce joprojām ir svaiga.