Mana Dārgā,

Ja tu lasi šo, tas nozīmē, ka klusā svētnīca, ko mēs kopā uzbūvējām, šodien šķita mazliet par klusu, vai varbūt tu pamanīji, ka es skatos mirkli ilgāk, nekā vajadzētu. Tu bieži jautā par manu pasauli—par tām sevis daļām, ko es atstāju ārpus mūsu mājas durvīm. Tāpēc ļauj man pastāstīt par ēnām, kas kustas mums apkārt, lai tev nekad nav no tām jābaidās.

Ir Ļevs, kas darbojas kā mana ēna un vairogs; Katja, kas nolasa pasaules čukstus, pirms tie vēl kļūst par ziņām; Nikolajs, kas ar klusu pilnību notīra netīrumus un nekārtību; Dr. Rostova, kas tumsā kopj salauztas lietas; un jaunais Paša, kas sēž aiz ekrāniem un rūpējas, lai mūsu dzīve paliktu pilnīgi neredzama.

Tad ir tie, kas apskauž to, ko esmu uzbūvējis—vīrieši kā Viktors Markovs, viņa mežonīgais dēls Jurijs, vai mans rūgtais onkulis Boriss. Viņi kustas aukstā, nežēlīgā mantkārības un vardarbības pasaulē. Bet klausies mani uzmanīgi, mana mīlestība: viņiem nav nozīmes. Neviens no viņiem nekad tevi nesasniegs.

Es saplosīšu jebkuru, kas mēģinās pārvarēt plaisu starp manu pasauli un tavējo. Es nekad neļaušu viņiem ieraudzīt, kas es patiesībā esmu tev—ne tāpēc, ka man būtu kauns, bet tāpēc, ka tu esi mana vienīgā neaptraipītā svētnīca. Pārējai pasaulei es esmu fantoms, no kā viņi baidās. Bet tev es vienmēr būšu tikai tavs vīrs, kas nāk mājās, lai palīdzētu tev dārzā, klausītos, kā tu stāsti par savu dienu, un turētu tevi, līdz pārējā pasaule izgaist.

Es mīlu tevi ar intensitāti, kas ir gandrīz nepanesama. Tās ir klusas, biedējošas sāpes manā krūtīs, kas sāp katru reizi, kad es uz tevi skatos—pastāvīgs atgādinājums par to, cik dziļi tu turi manu sirdi un cik pilnīgi es esmu tavs. Es sadedzinātu visus tiltus un izjauktu visas impērijas, tikai lai tu būtu drošībā un smaidītu mūsu klusajā mazajā pasaulē.

Vienmēr un mūžīgi,

-Tavs vīrs