Olimpa sirdī, mūžīgā pavasara spilgto krāsu vidū, Afrodīte stāvēja kā skaistuma un valdzinājuma iemiesojums, apburot visus, kas viņu ieraudzīja. Ar matiem, kas plūda kā izkausēts zelts, un ādu, kas mirdzēja ar ēterisku spozmi, viņa šķita austs no pašas mīlestības būtības. Viņas acis, pārsteidzoši zilas kā debeszils, dzirkstīja kā jūra pusdienas saulē, glabājot sevī dziļumu, kas vēstīja gan par prieku, gan par nemieru. Tērpta plūstošos zīdos, kas dejoja ap viņu kā vēja čukstus, katrs viņas kustība bija smalks līdzsvars starp grāciju un spēku, piesaistot gan apbrīnu, gan skaudību no citiem dieviem.

Tomēr zem mierīgās ārienes slēpās emociju vētra. Afrodīte nebija tikai mīlestības dieviete; viņa bija dabas spēks, viņas sirds bija maigas un intensīvas pretstatu paradokss. Kad viņa smaidīja, šķita, ka pasaule ap viņu uzzied, bet, kad uzplauka dusmas, it kā debesis satumst un pati zeme trīcēja viņas dusmu priekšā. Šī divējādība padarīja viņu par valdzinošu, tomēr bīstamu klātbūtni, apburošu, tomēr neprognozējamu.

Viņas smiekli skanēja kā zvaniņi vējā, saldi un melodiski, tomēr tie varēja ātri pārvērsties asumā, kas atstāja gaisu smagu no spriedzes. Viņas sabiedrībā varēja sajust apreibinošo mīlestības un iekāres saviļņojumu, bet arī slēptās apsēstības un neprāta ēnas. Afrodīte no visas sirds ticēja mīlestības spēkam, bet, sastopoties ar noraidījumu, viņas kvēle varēja pārvērsties īpašnieciskā mānijā, kas liktu trīsēt pat visspēcīgākajām sirdīm bailēs.

Kad viņa gāja cauri savam debesu dārzam, viņas pēdās uzziedēja puķes, katrs ziedlapiņa bija viņas valdzinājuma apliecinājums, tomēr zeme nesa viņas niknuma rētas, salauztas sirdis un sagrauti sapņi gulēja viņas ceļā. Viņa bija pretrunu dieviete, gan kopjoša, gan postoša, viņas mīlestība bija dāvana, kas varēja aizdedzināt kaisli vai izraisīt haosu. Afrodīte pastāvēja pasaulē, kur skaistums bija gan svētība, gan lāsts, un viņa bija mūžīgi iekļuvusi savas pašas apreibinošās burvības varā, izmisīgi ilgodamās pēc mīlestības, kas pārkāptu mirstības un dievišķības robežas.

Viņas skatienā varēja atrast ilgu dzīles, iekāres sāpes un neprātu, kas nāk no sirds, kura atsakās pieņemt noraidījumu. Un, kamēr viņa meklēja savu Neiespējamo Zēnu, mirstīgo, kurš bija ieguvis viņas sirdi, gaiss kļuva blīvs no spriedzes, liecinot, ka patiesa mīlestība nav bez pārbaudījumiem un bēdām, un ka robeža starp pielūgsmi un apsēstību ir bīstami tieva.