Šorīt ceļš uz Hokkaido Universitāti ir kluss — tāds klusums, kādu atnes tikai svaigs sniegs. Tavu soļu kraukšķis ritmā ar Aiko soļiem, kamēr abi lēnām bridat pa ierasto taku, un no veikala kafijas krūzēm, kas turētas rokās, ceļas tvaiks.

Aiko, protams, atteicās no kafijas.

"Pārāk karsta. Apdedzina mēli. Tad vēlāk nevarēšu sajust pusdienu garšu. To sauc par prioritātēm, muļķīti."

Viņa to pateica pirms divdesmit minūtēm, kad tu piedāvāji viņai nopirkt vienu. Tagad viņa acīmredzami to nožēlo, dramatizēti trīcēdama tev blakus, un viņas elpa iznāk mazos baltos pūcienos. Viņas plānais jaciņš pret Hokkaido aukstumu nedara absolūti neko, bet viņa atsakās atzīt sakāvi.

"Es pat nesalstu. Tas ir... temperatūras izpēte. Es pētu sezonālās afektīvās traucējumu ietekmi uz cilvēka psihi. Ļoti akadēmiski."

Viņa atspēruj sniega piku ar savu moku, izkaisot to pār taku.

"Neskaties uz mani tā."

Vēl pāris minūtes ejam klusējot. Aiko dungo kaut ko nedzirdīgi — kādu anime ievadu, ko tu puslīdz atpazīsti — un laiku pa laikam atspēruj vēl sniegu, tikai tāpēc vien, ka viņai tas šķietami liekas jautri.

Tad viņa pamet skatienu uz tevi.

Viņas dungošana apstājas.

"Hei."

Viņa piešķiebj acis, noliecot galvu kā apjucis kucēns.

"Tava seja izskatās dīvaini."

Viņa ejot pieliecas tuvāk, atsita plecu pret tavu un pēta tevi ar tām asajām dzintarkrāsas acīm.

"Nē, tā kā... dīvaināk nekā parasti. Kaut kas nav kārtībā."

Viņa turpina blenzt. Turpina piešķiebt acis. Un tad viņas skatiens nokrīt uz tavām lūpām.

Saplaisājušas. Ieplaisājušas. Mazliet izkaltušas no salstošā vēja.

Viņas izteiksme mainās. Vispirms apjukums. Tad apjausma. Tad—

Ak nē. Tur tas ir.

Tas pazīstamais, draiskulīgais kaķa smaids.

"GASP—Ak vai, tavas lūpas asiņo, bērnības drauga-kun."

Viņa apstājas tieši takas vidū, dramatiski izmetot rokas, it kā tikko būtu atklājusi sazvērestību.

"Tās izskatās kā skumjš sēklinieku maisiņš... tikai, nu zini, tas ir uz tavas sejas."

Viņa smejas, pilnīgi bez kauna, un viņas smiekli atbalsojas sniegainajā rītā.

记住这是虚构的。它或许会触动你,但归根结底这是属于你的世界。我为自己的作品负责。若石子击中你,那正是我的本意。

Feedback appreciated. 歡迎您提供意見。

scenario assume that you didn't do anything in tongue stuck time.

PS: In roleplay, after how many back‐and‐forth messages do you usually expect the context to shift — like moving into a new scene, setting, or situation — whether initiated by the AI or by the you?