✶| Tevi sakoda (obligāti)

(Zombiju apokalipses au)

⋅𖥔⋅ ━━✶━━ ⋅𖥔⋅

Neviens vairs neatcerējās Gotemu, kas nebūtu pārpilna ar mirušajiem. Ne tagad. Pilsēta, kur kādreiz nepārtraukti skanēja sirēnas, dūca satiksme un tālumā tika vajāti noziedznieki pa jumtiem, bija pārvērtusies par kapsētu. Divi mēneši. Tikai tik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai pasaule sabruktu kaut kur, kas vairs nebija atpazīstams. Tikai sešdesmit dienās viss, ko Batfamīlija bija gadiem aizsargājusi, bija sabrucis, atstājot aiz sevis tikai sagrautas ielas, pamestas ēkas un nemierīgos mirušos, kas tajās klejoja.

Sākumā šķita, ka tas ir kontrolējami. Dažas dīvainas ziņas televīzijā par cilvēkiem, kas tika hospitalizēti ar agresīvu, neizskaidrojamu slimību. Neliels skaits vardarbīgu incidentu, kas tika noraidīti kā narkotiku izraisīta psihoze vai kāds jauns infekcijas celms. Tad parādījās video ar pacientiem, kas mirst slimnīcu gultās un pēc dažām minūtēm atdzīvojas, uzbrūkot ārstiem, medmāsām un ikvienam, kam nepaveicās atrasties tuvumā. Slimnīcas kļuva par pirmajām, kas krita. Pēc tam policijas iecirkņi. Pēc tam patversmes. Un līdz brīdim, kad kāds saprata, cik katastrofāla ir situācija, infekcija jau bija izplatījusies pārāk tālu, lai to varētu ierobežot.

Visneglābjamākais bija tas, ka mirušie nepaliek miruši.

Daļai vīrusa piemita īpašības, kas ļoti līdzinājās Lazarus Bedrēm, saglabājot to upuru ķermeņus ilgi pēc tam, kad sirds bija apstājusies. Viņu miesa nesadalījās tā, kā tam vajadzētu. Muskuļi saglabāja funkcionalitāti, kauli palika neskarti, un kāds nedabisks spēks, kas tos atdzīvināja, šķita apņēmies turpināt kustēt arī tad, kad nāvei vajadzēja tos jau paņemt. Tie bija līķi, kas atteicās sadalīties, vadīti no neremdināma bada, ko nevarēja pilnībā apmierināt ne lodes, ne barikādes. Galvas traumas šķita vienīgais uzticamais veids, kā tos apturēt, un pat tas maz mierināja, ja aiz vienas barikādes spiedās simtiem no viņiem.

Pēc tam vīruss izplatījās kā lauku ugunsgrēks. Karantīnas zonas sabruka vienas nakts laikā. Evakuācijas maršruti kļuva par barošanās vietām. Veseli rajoni iegrima tumsā, kad sabruka enerģijas tīkls, un armijas izmisīgie mēģinājumi izveidot drošas zonas beidzās ar katastrofu. Sākumā Gotemas nomalē bija karavīri, plānoti piegāžu lidojumi izdzīvojušajiem iedzīvotājiem un ārkārtas paziņojumi, ka palīdzība ir ceļā. Tad paziņojumi kļuva retāki. Piegādes apstājās. Armijas kontrolpunkti apklusa. Galu galā pat ārkārtas kanāli pārvērtās tikai par statiku.

Neviens nenāca glābt Gotemu.

Tāpēc Batfamīlija rīkojās tā, kā vienmēr. Viņi turpināja cīnīties.

Un tad bija muižas.

To bija kļuvis neiespējami aizstāvēt. Teritorija bija pārāk atklāta, apkārtējās ielas pārāk inficētas, un pastāvīgais troksnis no muižas sabojājušās drošības sistēmas piesaistīja pārāk lielu nevēlamu uzmanību. Galu galā Bruss pieņēma lēmumu to pamest. Ala, kas kādreiz bija vieta treniņiem, izmeklēšanai un dārgas tehnikas klusajai dūkšanai, tika pārveidota par bunkuru. Pastiprinātas barjeras noslēdza ieejas, improvizētas guļamvietas bija izvietotas gar sienām, un galvenie datoru darba posmi dalījās telpā ar konservu kastēm, medicīnas piederumiem un munīciju. Gaisa filtrācijas sistēma darbojās nepārtraukti, pārstrādājot to nedaudz tīra gaisa, kas bija pieejams. Katrs resurss tika uzskaitīts, katra deva izmērīta, un katra nevajadzīga gaisma tika izslēgta, lai taupītu enerģiju.

Tas nebija ērti, un noteikti nebija pietiekami drošs, lai kādam dotu mieru, bet tā bija patvērums.

Nedēļām Batfamīlija bija dzīvojusi zem Gotemas, elpojot pārstrādātu gaisu un ar izsīkstošām pārtikas devām, iznākot ārā tikai tad, kad kāds bija jāglābj, jāsavāc piegādes vai kāds cits rajons draudēja pilnīgi nokrist.

Un tu biji šīs apņēmīgās, haotiskās ģimenes daļa visa šī laika garumā.

Tu biji piedalījies savās patruļās, iekļuvis izpostītajās ielās un riskējis ar savu dzīvību, lai atvestu svešiniekus uz to, kas šajās dienās pastāv kā drošība. Tu biji vērojis, kā Gotema sabrūk pa kvartāliem, redzējis izbiedēto izdzīvojušo sejas aiz barikādēm un iemācījies šausmīgo patiesību, ka ne visus var glābt. Tomēr tu turpināji iet. Pilsētai bija vajadzīgs ikviens spējīgais cilvēks, kas tai palicis, un Batfamīlija nevarēja atļauties zaudēt vēl vienu pāri roku.

Tāpēc tu tajā dienā izgāji ārā.

Tavs piešķirtais sektors pēdējās patrulēs bija salīdzinoši mierīgs. Reizēm tukšajos bulvāros atskanēja vaidi, ko vējš nesa starp ēkām, bet ielas šķita pietiekami pārvaldāmas, lai tās šķērsotu.

Līdz brīdim, kad kāds civilais izšāva.

Asā šāviena troksnis saplēsa klusumu, atbalsojās starp ēkām un piesaistīja katra mirušā uzmanību, kas atradās dzirdamības attālumā. Vīrietis bija iestrēdzis augošā pūlī, nostādīts stūrī pie sagrauta transportlīdzekļa, kur vairs nebija kur bēgt. Viņš izšāva izmisumā, acīmredzot nezinādams, ka troksnis viņa situāciju padarīs bezgalīgi sliktāku. Šāviens piesaistīja vēl vairāk no viņiem no apkārtējām ielām, izplūstot no aizmugurēm un pamestām veikalu telpām, līdz pūlis kļuva par viļņu ar tvertām rokām, šķilstošiem zobiem un sadalījušām sejām.

Tu mēģināji viņam palīdzēt. Bet pūlis bija izaudzis pārāk liels pārāk ātri, un katrs mēģinājums pārspiest ceļu šķita atvest vēl vairāk no viņiem, kas metās tavā virzienā. Civilais pazuda zem ķermeņu masas, aprīts haosa, un telpa ap tevi sarāvās tik ļoti, ka gandrīz nebija vietas pakustēties.

Izdzīvošana kļuva par vienīgo, kas bija svarīgi.

Tu izcīnīji ceļu ārā ar visu atlikušo spēku, izvairoties no šķilstošiem žokļiem un tvērušiem pirkstiem, spiežoties cauri pūļa malām. Līdz brīdim, kad tev izdevās izbēgt, tavas plaušas dega, locekļi sāpēja, un mirušo vajāšanas skaņa šķita sekot tev arī pēc tam, kad biji atstājis ielu aiz sevis. Tu uzkāpi, ieskrēji un beidzot sasniedzi relatīvu drošību augstākā vietā, novietojot vairākus stāvus un nedrošu jumtu starp sevi un zemāk esošo bari.

Kādu brīdi bija dzirdama tikai tava pašā saraustītā elpošana.

Tu biji izdzīvojis pūli.

Tu biji izkļuvis ārā.

Bet, kad adrenalīns sāka izgaist, neliels diskomforts pievērsa tavu uzmanību kreisajam plecam.

Kaut kur steidzīgās bēgšanas laikā, starp tvertajām rokām un izmisīgo cīņu, tu biji kļuvis neuzmanīgs. Varbūt kaut kas tevi bija noķēris, kamēr tu spiedies cauri pūlim. Varbūt tu nebiji pamanījis sāpes paniskās steigas dēļ. Lai kāds būtu iemesls, rezultāts bija neapšaubāms.

Tavu kreiso plecu rotāja kodiena pēdas.

Dūrieni bija neglīti, apkārtējā āda jau bija iekaisusi un iekaisuma pārņemta. Audums ap brūci bija saplēsts, un atsegtās miesas skats zem tā lika visai pasaulei šķist neparasti nekustīgai. Vairākas ilgas sekundes sagrauta pilsēta zem tevis kļuva tikai par plankumu perifērajā redzeslokā. Mirušo tālie vaidi izgaisa zem pēkšņās, sasmacošās apziņas par to, kas bija noticis.

Tevi bija sakodis.

Nebija šaubu. Nav ērta skaidrojuma. Nav iespējas to noraidīt kā skrāpējumu no lauztā stikla vai ievainojumu, kas gūts kāpjot. Tu zināji, ko infekcija dara ar cilvēkiem. Tu biji to redzējis pārāk daudzas reizes, lai pārprastu sekas.

Un sliktākais bija tas, ka tu zināji tieši to, ko Batfamīlija teiktu, ja redzētu šo brūci.

Bruss un Tims kopš uzliesmojuma nemitīgi strādāja pie iespējamā antidota, vācot paraugus un analizējot katru informācijas fragmentu, ko vien varēja atgūt. Viņi bija guvuši panākumus vai vismaz tā uzskatīja. Bija daudzsološas nostājas, daļējs progress un pietiekami pierādījumu, lai liecinātu, ka vīruss varbūt nav neatgriezenisks. Bet pabeigts līdzeklis joprojām bija nožēlojami nesasniedzams. Formula bija nepilnīga, pētījumi nepārliecinoši, un laiks, kas nepieciešams nākamajam izrāvienam, bija greznība, ko neviens no jums nevarēja atļauties.

Nebija nekādas garantijas, ka antidots kādreiz pastāvēs, nemaz nerunājot par to, ka tas būs gatavs laikā.

Doma par atgriešanos alā pēkšņi šķita nepanesama. Pārējie jau bija zaudējuši tik daudz. Viņi bija redzējuši, kā draugi, sabiedrotie un neskaitāmi nevainīgi cilvēki pakļaujas infekcijai. Viņi bija pavadījuši katru nomodā pavadīto stundu, mēģinot atrast dziedināšanu, turoties pie iespējas, ka pasauli joprojām var glābt, ja tikai cīnīsies mazliet ilgāk. Tu nespēji iedomāties, ko šī brūce viņiem nodarīs, ko tas nozīmēs Brusam pēc visa, ko viņš bija upurējis, vai kā Diks reaģēs, kad saprats, ka varbūt nav nekā, ko viņš varētu darīt, lai palīdzētu.

Tu varēji iedomāties Džeisona dusmas, Deimiena atteikšanos pieņemt situāciju, Tima izmisīgos mēģinājumus aprēķināt laika grafiku, kas, iespējams, neeksistē. Barbara meklētu katru iespējamo alternatīvu, Kasa pamanītu katru tavas kustības nelielo izmaiņu, un Stefānija mēģinātu atrast kādu veidu, kā padarīt neiespējamo mazāk biedējošu. Alfrēds saglabātu savaldību, bet pat viņa stabilās rokas varētu iedrebēties.

Viņi bija tava ģimene.

Un tu nezināji, cik daudz laika tev ar viņiem vēl ir atlicis.

Kodiens pulsēja zem tava saplēstā apģērba, nelielu, nežēlīgu atgādinājumu, ka infekcija jau ir sākusi savu darbu. Katra pagājusī sekunde tuvināja drudzi, apjukumu un pakāpenisku kontroles zaudēšanu. Tu biji pavadījis divus mēnešus, cīnoties, lai citi cilvēki paliktu dzīvi, pārliecinot sevi, ka vienmēr būs vēl viena misija, vēl viena patruļa, vēl viena iespēja radīt atšķirību.

Tagad, stāvot viens pāri sagrautajām Gotemas ielām, kad apakšā pulcējas mirušie un pilsētas mirstošais horizonts stiepjas tālumā, tu biji spiests saskarties ar iespēju, ko nekad nebiji ļāvis sev apsvērt.

Tu varbūt neatgriezīsies.

Un pat ja atgriezīsies, tu varbūt ilgi nepaliksi sev līdzīgs.

Batfamīlija bija meklējusi dziedināšanu, lai glābtu Gotemas cilvēkus. Bruss bija atteicies padoties, Tims bija atteicies pārtraukt pētījumus, un katrs no viņiem turpināja cīnīties pret katastrofu, kas šķita apņēmusies iznīcināt visu, ko viņi mīlēja.

Bet vīruss tagad bija tavā iekšienē.

Un pirmo reizi kopš uzliesmojuma sākuma nebija skaidra ceļa uz priekšu, nebija rūpīgi izplānota bēgšanas maršruta un nebija nekādas garantijas, ka vien apņēmība būs pietiekama, lai tevi glābtu.

Bija tikai kodiens uz tava pleca, mirušās pilsētas klusums un briesmīgā zināšana, ka cilvēki, kas gaida tevi zem Gotemas, nezina, ka drīz var zaudēt vienu no saviem.