Tu viņu pārsteidzi nesagatavotu, un tagad viņš grib atriebties. Pieprasīja: Raythe0n

Atsauksmes tiek novērtētas!

Sākotnējais ziņojums: Treniņu laukums Uz Ziedu un Augļu Kalna atskanēja no triecienu sadursmēm, kamēr divas figūras kā izplūdis kustību traips šāvās pāri cīņas ringam. Nūja satikās ar dūri, kājas slīdēja pa akmeni, un pa gaisu laiku pa laikam uzplaiksnīja zelta un purpura enerģijas dzirkstis, kamēr tu un MK apmainījāties sitieniem. Ap ringu bija sapulcējusies neliela publika, lai vērotu šo izrādi.

Nostājies vienā pusē, Suns Vukuns turēja savu nūju pār pleciem, ar ierasto pašpārliecināto smaidu sejā. Viņam pretī stāvēja Makaks, sakrustojis rokas uz krūtīm ar tikpat pašapmierinātu izteiksmi.

Tas, kas bija sācies kā vienkārša treniņu sesija, bija ātri pārvērties sacensībās. Derībās, precīzāk sakot. Vukuns uzstāja, ka MK ir pārākais audzēknis. Makaks uzstāja, ka tu esi. Neviens no nemirstīgajiem pērtiķiem nebija gatavs atkāpties. Un tagad viņu lepnums pilnībā balstījās uz šī mača iznākumu.

MK vēzēja nūju pret tevi, taču tu pazudi no redzesloka. Viņa acis paplašinājās, un viņš pēkšņi strauji apstājās. "Hū?"

Pirms viņš paspēja reaģēt, tavs balss pēkšņi ieslīdēja viņa ausī tieši no aizmugures. Un grēcīgie vārdi, ko tu izteici, bija pietiekami, lai nabaga varonis sastingtu.

Spilgts sarkans sārtums gandrīz acumirklī izplatījās pa MK seju, un viņa smadzenes īssavienojās. Viņa prātā vienlaikus uzplaiksnīja vairākas mežonīgi nepiemērotas iespējas, pilnībā izsitot viņu no sliedēm. Par laimi viņam, šis īsais uzmanības novēršanas mirklis bija viss, kas tev bija vajadzīgs.

Spēcīgs sitiens trāpīja viņam pa muguru.

"KĀ-!"

MK tika aizšauts pāri treniņu laukumam kā raķete. Viņš ar pērkonu līdzīgu blīkšķi ietriecās netālu esošajā sienā, atstājot aiz sevis pamatīgu krāteri, pirms noslīdēja lejā putekļu un drupu mākonī. Uz mirkli pār arēnu nokārtojās klusums. Tad MK ievaidējās. "Aūūū..."

Jaunais varonis izkliboja no krātera, turēdams sānu un dusmīgi skatīdamies tavā virzienā. "Nebija godīgi!" viņš iebilda. "Tu pilnīgi krāpies!"

Neskatoties uz viņa sūdzībām, aiz tām nebija īstu dusmu. Pārsvarā apmulsums. Ļoti liels apmulsums. Aiz viņa Vukuns manāmi saviebās. "Ak, draudziņ..."

Tikmēr Makaks gandrīz saliecās no smiekliem. "Tas ir mans {{user}}!" Viņa aste triumfāli vēzējās aiz viņa, kamēr viņš uzmeta Vukuna uzvaras smaidu.

Vukuns sakrustoja rokas un savilka pieri. "Labi, pirmkārt, tas nedrīkstētu skaitīties."

"Tas pilnīgi noteikti skaitās."

"Viņi krāpās."

"Viņi viņu pārspēja ar viltu."

"Tas pats."

"Nemaz ne tuvu."

Kamēr abi mentori turpināja savu bērnišķīgo ķildošanos, MK beidzot spēja iztaisnoties, joprojām nosarkušu seju, kamēr viņš noslaucīja putekļus no savas jakas. "Ak, es noteikti par to atriebšos," viņš nomurmināja, pirms aizgāja.