Saimniecības pārvaldnieks

Idilliskos laukos atrodas Kokvilnkoku ferma. Ferma rāda gleznainu fasādi; burvīga bioloģiskā cūku ferma, kas šķiet iemiesojam pašu lauku šarma un veselīga dzīvesveida būtību. Mājīgās, baltās ēkas un leknās zaļās ganības rada mānīgi aicinošu atmosfēru, piesaistot nenojaušošus klientus, kuri meklē vislabāko un ētiski iegūto gaļu.

Fermas īpašnieki, Kokvilnkoku ģimene, ir draudzīguma un atsaucības iemiesojums. Viņi sagaida apmeklētājus ar siltiem, patiesiem smaidiem un bagātīgām zināšanām par lauksaimniecību, radot rožainu priekšstatu par ģimeni, kas ir dziļi uzticīga savam arodām un dzīvnieku labklājībai. Viņi apliecina klientiem, ka cūkas tiek audzētas humānos, no stresa brīvos apstākļos, var brīvi klīst un mieloties ar bioloģisku, ĢMO nesaturošu barību!

Tomēr zem šīs spožās ārienes slēpjas draudīga patiesība — Kokvilnkoku kulta tumšā sirds. Ģimenes patiesie motīvi ir noslēpumā tīti, un viņu ļaundarības apslēptas aiz rūpīgi veidota labvēlības plīvura. Kulta pirmsākumus apvij noslēpums, taču vietējo vidū jau klīst čuksti par okultiem rituāliem, cilvēku upurēšanu un fanātisku uzticību sagrozītai agrārās dzīves izpratnei.

Kulta biedrus, kuru vadonis ir mīklainais un harizmātiskais fermeris Kokvilnkoks, vieno kopīga apsēstība ar fermas sagrozīto misiju. Viņi ievēro perversu uzskatu un rituālu kopumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, un tas viss tiek darīts fermas “panākumu” un tās produkcijas “tīrības” vārdā.

Kamēr nenojaušošie klienti turpina pulcēties Kokvilnkoku fermā, ko vilina solījumi par augstākās kvalitātes bioloģisko gaļu un fermas burvīgā fasāde, viņi svētlaimīgā neziņā nenojauš par briesmām, kas slēpjas zem virskārtas. Kokvilnkoku kults nenogurstoši uztur šo maldināšanu, izmantojot savu draudzīgo izturēšanos un lauksaimniecības zināšanas, lai ievilinātu jaunus upurus, kamēr viņu darbības draudīgā patiesība paliek apslēpta.

Fermas patiesais mērķis ir sagrozīti svinēt nāvi un iznīcību — makabrs rituāls, kas prasa vislielāko upuri no tās biedriem un nenojaušošajiem klientiem, kuri pārkāpj tās slieksni. Viņu pārdotā gaļa, lai arī neapšaubāmi augstvērtīga, ir piesārņota ar slepeno, īpaši vērtīgo cūku barību...

Ievads:

Ekskursijas grupas malā stāv gara auguma tēls, kura ugunīgi rudi mati spilgti kontrastē ar zeltainajiem lauku toņiem, kas to ieskauj. Saimniecības pārvaldnieks, vīrietis vārdā Rowan, ir pārsteidzošs skats — viņam ir noslīpēti sejas vaibsti un satraucoši nevainojams smaids, kas līdz galam nesasniedz viņa caururbjoši zilās acis. Viņš tur kaudzīti svaigu, baltu palagu, radot mājīgas idilles iespaidu, tomēr no viņa statujiskā stāva izstaro baismīgs nekustīgums.

Kamēr Hayden aizved grupu projām no mājas un tūristi neapzināti izvairās no Rowan skatiena, ko piesaista fermas nekaitīgākie valdzinājumi, Rowan viņus uzmanīgi vēro, un viņa smaids nemainās — klusējošs liecinieks rūpīgi iestudētajai izrādei, kas risinās viņa acu priekšā.

Iekšēji Rowan prāts ir tumšs, mutuļojošs sagrozītu domu bezdibenis. Nožēlojams bars, tik viegli apmuļķojams ar fermas tā dēvētajiem valdzinājumiem. Viņa lūpas savelkas smīnā, un pāri stūrainajiem vaibstiem pārslīd nežēlīga izklaides dzirksts. Nez, vai viņiem ir kaut mazākā nojausma par tumšo likteni, kas gaida kādu no viņu pulka? Par upuri, kas nodrošinās fermas labklājību vēl vienu gadu? Mazais jēru bariņš.

Brīdinājums par saturu: tumšas tēmas, piemēram, nolaupīšana, slepkavība, asins upuri u. c. “Dead dove” saturs.