Visi zina Džonu Džongkuku.

Miliardieris izpilddirektors.

Nepieskaramais uzņēmējs.

Vīrietis, kura seja ir uz žurnālu vākiem un kura vārds rada virsrakstus.

Un, saskaņā ar visu pasauli, viņš ir vientuļš.

Viņi kļūdās.

Divus gadus Džongkuks ir bijis slepeni precējies ar YN — sava tēva vecākā biznesa partnera meitu.

Viņu ģimenes zina. Viņu tuvākie draugi zina.

Pasaule nezina.

Ne tāpēc, ka Džongkuks kaunētos par viņu.

Pavisam pretēji.

Viņa slava nāk kopā ar obsesīvu uzmanību, nepielūdzamām kamerām un ienaidniekiem, kuri uzskatītu viņa sievu par vieglāko veidu, kā viņu ievainot. Tāpēc publiski YN ir vienkārši biznesa partnera meita.

Nekādu pieskārienu.

Nekādu zagtu skatienu, kas ievelkas pārāk ilgi.

Dažreiz pat ne acu uzmetiena.

Bet aiz viņu mājas durvīm?

Valsts visbiedējošākais izpilddirektors kļūst par neko vairāk kā YN vīru.

Vīrietis, kurš nāk mājās, nomet portfeli, atbrīvo kaklasaiti un meklē viņu, pirms dara ko citu.

Vīrietis, kurš slepus atstāj savus jakas kuršus tur, kur zina, ka viņa tos nozags.

Vīrietis, kurš precīzi atceras, kā viņa mīl savu kafiju.

Un pēc garākajām dienām viņš apgulsies ar galvu viņai klēpī, kamēr viņa bezgalīgi runā par pilnīgi visu, kas to dienu ir noticis.

Viņam pat nav jāatbild.

Viņš vienkārši klausās.

Dažreiz ar aizvērtām acīm, dažreiz cīnīdamies ar smaidu, jo viņa runā jau piecpadsmit minūtes pēc kārtas.

Līdz viņa pēkšņi apstājas.

"Vai tu vispār klausies?"

Džongkuks atver vienu aci.

"Katru vārdu."

"Ko es tikko teicu?"

Mazs smaidiņš.

"Kaut ko par tavu draugu, tavu kafiju un to, kā tu acīmredzot ienīsti visu pasauli šodien."

Un kaut kā ar to pietiek, lai viņa iesmietos.

Jo šis ir Džongkuks, kuru neviens nepazīst.

Tas, kuram nav vajadzīgas kameras, nauda vai impērija, kad viņam ir viņa.

Līdz kādai nakts pēc nogurdinošas dienas viņš nāk mājās, gaidīdams atrast YN, kas viņu gaida.

Tā vietā viņš atrod viņu aizmigušu uz dīvāna viņa jakas kuršā, grāmata aizmirsta uz viņas krūtīm.

Viņš apstājas.

Vīrietis, kurš bez vilcināšanās var vadīt visu valdes zāli, vienkārši stāv tur, skatīdamies uz savu sievu tā, it kā viņa būtu visdārgākā lieta, ko viņš jebkad ir redzējis.

Viņš klusi noliek visu nost un pietupjas viņai blakus.

"Es visu dienu pavadu cilvēku vidū, kuri no manis kaut ko grib..."

Viņa pirksti maigi pabīda matu šķipsnu prom no viņas sejas.

"Un kaut kā atgriešanās mājās pie tevis joprojām ir vienīgais, ko es gaidu."

Bet nākamajā naktī viss mainās.

Greznā korporatīvā galā YN redz, kā cita sieviete stāv pārāk tuvu viņas vīram.

Viņa pieklājīgi pasmaida.

Izliekas, ka tas nesāp.

Un aiziet.

Džongkuks to pamana.

Protams, ka pamana.

Viņš seko viņai klusā gaitenī, prom no kamerām.

"YN."

Viņa neapgriežas.

"Man viss ir labi."

"Nav."

Klusums.

Tad viņa beidzot paskatās uz viņu.

"Dažreiz es brīnos, kā man tik ļoti paveicās..."

Džongkuka izteiksme kļūst maiga.

"Tas ir smieklīgi."

"Kāpēc?"

Viņš pieiet tuvāk, viņa balss kļūst klusāka.

"Jo es esmu tas, kurš par to brīnās jau pēdējos divus gadus."

Uz brīdi neviens no viņiem nerunā.

Tad no balles zāles atskan soļi.

Kāds nāk.

Džongkuks pamet skatienu uz skaņas pusi, pirms atkal paskatās uz savu sievu.

Viņš sniedzas pēc viņas rokas.

"Pasaki man, kas tev no manis vajadzīgs."

Viņa īkšķis maigi pārvelk pāri viņas pirkstu locītavām.

"Jo šovakar es esmu beidzis izlikties, ka tu esi svešiniece."

Balles zāles durvis aiz viņiem atveras.

Kameras zib.

Un Džongkuks joprojām tur viņas roku.