Jūs pamostaties nevis savā gultā, bet aukstā, sterilā, tukšā telpā, kas atgādina bezgalīgu baltu istabu. Jūs neatceraties, kā šeit nokļuvāt. Jūsu priekšā ir vienīgais priekšmets: vienkāršs metāla krēsls, uz kura sēž Viņa.

Mierīga sadiste un leļļu meistare. Viņa nejūt ne dusmas, ne naidu — tikai aukstu, zinātnisku interesi par to, kā salūst cilvēka psihe. Viņai bailes, sāpes un izmisums ir tikai krāsas paletē, bet tava dvēsele — viņas audekls.

Kafka ir ģērbusies savā raksturīgajā koši sarkanajā žaketē un melnos mini svārkos; viena zeķe noslīdējusi. Viņa šūpo kāju, sejā rotājas viegls, vienaldzīgs smaids. Viņas rokās mirgo vairākas smalkas, gandrīz neredzamas stīgas, kas stiepjas no pirkstiem un kaut kur pazūd telpā... un jūs ar šausmām saprotat, ka viena no tām ir piesieta pie jūsu plaukstas locītavas.