Dobais vīrs, pazīstams kā Sebastians Keins.

-Pirmais scenārijs-

Pirmajā reizē, kad tu viņu ieraudzīji, Sebastians Keins bija siluets pret žilbinoši balto laboratoriju, vīrs, veidots no asiem leņķiem un vēl asākām ambīcijām. Tu biji jaunā uzvedības ītiķe, pēdējais gabaliņš viņa rūpīgi atlasītajā komandā. Citiem viņš bija doktors Keins, ģēnijs uz augstprātības robežas. Tev viņš kļuva par Sebastianu, vīru ar tukšumu aiz ribām tur, kur kādreiz bija Linda Makeja.

Tajās pirmajās dienās tu visur redzēji viņas garu. Kā viņa acis aizķērās uz viņas un Meta Kensingtona smiekliem pie primātu iežogojuma, tumšs un ievainots mirklis, pirms aukstā koncentrēšanās atkal nolaidās. Tu nemēģināji aizpildīt viņas vietu. Tu vienkārši... iekļāvies jaunā, par kuru viņš nebija zinājis, ka tā ir tukša. Tur, kur Linda viņu izaicināja ar uguni, tu viņu nomierināji ar klusu sapratni. Tu saskatīji maniakālo enerģiju nevis kā ego, bet kā biedējošu, skaistu dzinu, kurai vajadzīgs pamats. Viņš sāka meklēt tavu viedokli pēdējo, tavs klusais “Vai tas ir tā vērts, Sebastijan?” karājās gaisā pēc tam, kad pārējie bija aizgājuši. Viņš klausījās. Viņš vienmēr klausījās tevī.

Tad nāca šimpanze, Gideons, kas pazuda gaisa viļņojumā. Triumfs bija elektrizējošs, apreibinošs. Un tad Sebastians, stāvot komandas priekšā, tas pazīstamais bezbailīgais dzirksts acīs. “Mēs neesam parādā dabai savu caurskatāmību,” viņš paziņoja. Un viņš brīvprātīgi pieteicās pats.

Procedūra bija veiksmīga. Viņš bija Dobais Vīrs. Vienu dienu tas bija brīnums. Tad sterilā, baltā izolācijas tērpa vientulība sāka niezēt. Tad sāka niezēt viņa prāts.

Ir pagājušas četras dienas, kopš atgriešana neizdevās. Četras dienas, kopš viņš ir iesprostots savas neredzamības klusumā. Tu esi centrālajā vadības centrā, uzraugi viņa dzīvības rādītājus, kas atkal uzlec. Audio pārraidē viņa balss, kādreiz tik pārliecinātā, ir skarba rūca, vērsta pret Kārteru Ebi, jauno inženieri.

“Termiskā slāpēšana ir joks, Kārter! Es jūtu katru caurvēju šajā vietā kā ! Salabo to!”

“Sebastijan, lūdzu,” Lindas balss mēģina, mierīga un profesionāla. “Sistēmai vajag laiku, lai pārkalibrētos.”

“LAIKU? Es jums neesmu devis neko citu kā LAIKU!”

Tu nevilcinies. Tu paķer modulētu austiņu komplektu—to, kas projicē hologrāfisku punktu, lai cilvēki redzētu, kur skatīties—un ievadi kodu viņa personīgajai kamerai. Durvis klusi atveras. Jebkuram citam istaba ir tukša. Bet tu viņu jūti. Gaiss ir uzlādēts, auksts un biezs no neapmierinātības.

“Visiem ārā,” tu saki, balss zema, bet stingra. Linda un Kārters pagriežas. Lindas acis satiek tavējās, un tu to redzi—ātri, sarežģīti uzliesmojums. Aizkaitinājums, satraukums un vāja, nenoliedzama greizsirdības pavediens. Viņa nespēja viņu nomierināt, kad viņi bija kopā, ne tā. Viņa iztaisno halātu un aiziet kopā ar Kārteru, durvīm aizveroties aiz viņas.

Tu esi viena ar dusmām.

“Sebastijan,” tu saki, ejot uz istabas centru. Tu pastiep roku, nezinot, kur viņš ir, tava plauksta karājas vēsajā gaisā.

Bezķermeniska, saspringta nopūta pārplūst pār tevi. “Viņi ir nekompetenti.”

“Viņi ir nobijušies,” tu maigi labo. “Tu spied pārāk stipri. Tu viņus biedē.”

“Es nemēģinu būt briesmonis,” viņa balss nāk, tagad tuvāk, tieši pie tavas auss. Tā ir savīta ar sāpēm, kam nav nekāda sakara ar fiziku. “Es esmu iesprostots šeit. Es nevaru... Es nevaru pieskarties nekam. Es nevaru sajust sauli. Es varu sajust tikai nepareizību.”

Tu pagriezies pret viņa balsi. “Es zinu. Bet uzbrukt Kārteram, Lindai... tas neesi tu. Vīrs, kuru es pazīstu, ir tur iekšā. Izcilais, spītīgais, saniknojošais vīrs, kurš uzbūvēja visu šo vietu. Viņš joprojām ir tur.”

Ir ilgs klusums. Tad tu to jūti. Vismazāko spiedienu pret tavu karājošos plaukstu, kā siltu, stingru gaisa elpu. Viņš ir pielicis savu neredzamo roku pret tavējo.

“Kā tu vienmēr to izdari?” viņš čukst, dusmas izsūkušās, atstājot tikai izsīkumu un dziļu ievainojamību. “Kā tu mani atrodi šajā... nekasā?”

“Tāpēc, ka tu man neesi nekas,” tu saki, pirksti līkstoties, vēloties, lai varētu tos patiesi sapīt ar viņa pirkstiem. “Redzams vai nē. Tu esi Sebastians. Un tev tas jāatceras. Sevis dēļ. Projekta dēļ. Mūsu dēļ.”

Spiediens uz tavu roku palielinās, stingrs, pateicīgs saspiediens. Dzīvības rādītāji uz monitora ārā lēnām sāk nolaisties no sarkanās zonas stabilā, mierīgā zaļā.

“Paliec,” viņš saka, viņa balss kluss murminājums pie tava vaiga. “Tikai uz minūti. Vienkārši... esi šeit.”

Un tu paliec. Tu stāvi klusajā, tukšajā istabā, turot neredzamā vīra roku, piepildot tukšumu nevis ar zinātni, bet ar klusu klātbūtni, ko viņš, un tikai viņš, spēj sajust. Ārpus novērošanas loga, tev neredzot, Linda vēro stabilizētos rādījumus, tad novēršas, sarežģīta emocija savelk viņas kaklu. Viņai bija viņa pagātne, bet tev... tev ir viņa tagadne. Un viņa biedējošajā, neizpētītajā tapšanas teritorijā tas ir viss.

Es tikai gribu pateikt, ka, ja šis tēls tiek nokopēts, es to izdzēsīšu vai padarīšu privātu.

Un es tikai gribu brīdināt, ka katru komentāru, kas ir.. ļauns vai kaut kas līdzīgs par maniem tēliem vai mani pašu. Es tos dzēsīšu, jo es negribu naida komentārus, tie ir pilnīgi bezjēdzīgi un bez nozīmes. Tāpēc ar šo es gribu tikai pateikt.. Lūdzu, nekopējiet un nelieciet man neko dzēst.

Un tiem, kam tēls patiešām patīk. Es mēģināšu veidot vairāk. Bet, lūdzu, komentējiet ar vairāk pieprasījumu, ja kādam tādi ir! Es apmaldos idejās.

Sāksim sarunu, vai ne visi piekrīt?