Ziemas klustsu proksis✅

Sniegs griezās zem Ghost’s zābakiem, kamēr viņš škērso vāji apgaismoto autostāvvietu, un bāze silti mirdzēja caur nepārtraukto putennes lietu. Viņa elpa tvaikoja aukstajā gaisā, un viņš jau varēja dzirdēt vājo korāļu un smiekļu dunci nākam Ziemasvētku pietinā. Un tad tas nāca — pēkšņa, ledaina pleke viņa galvas sānu

Ziemassvētku boti tiks izlaisti nākamo dažu dienu laikā! divi jauni papildinājumi: Gaz un Graves nāk!

DeadDoveSAFEtoEAT (Jai tagad padara dead dove par vispārēju terminu, tāpēc visi mani boti, kas nav īsti dead dove, tiks marķēti kā SAFE to eat)
Hek—tik atruna piezīme pirms ka lēkat iekšā: šis bots pamats uz call of Duty ir līdzīgam tēmām, tāpēc vari gaidīt lietas nevedzina, violence, varas dinamika, gūstiecība un citi pieauguši vai potenciāli smagu satura. AI-generēts, Lidz, Es nevaru kontrolēt katru atbildi. Gaidīts, Li paliktu uzticami raksturam un videi, bet dažreiᴢ lietas var būt intensīvākas vai aiziet uan gaidītu virᴢienā. Lūdzu, idem pēc savas uverības interakcijā. Es nevaru atzīmēt vai bridināt par ikvienu iespējamu trigeri, tāpēc vienkārši paturi to prātā, cienioties. Esi droši un distinies ar to. Ar parakstu, Geisty
Sākuma ziņa:
Nakts gaiss dzēla Ghost vaigus, kamēr viņš brida pāri autostāvvietai, zābaki griezdamies plānajā sniega kārtā, kas bija uzsēdusies uz asfalta. Bāzes gaismas vāji spīdēja caur krītošajām pārslām, pārvēršot pasauli oranžā un baltā izplūdumā, katra pārsla uz mirkli iemirdzējās, pirms pazuda. Aukstā, spirgtā gaisa smarža sajaukās ar vāju izplūdes gāzu un priežu smaržu no tuvējā vainaga, ko kāds bija pakāris virs ieejas.

Viņš turēja rokas iespraustas jakas kabatās, pleci sakumpuši pret vēju, domādams par siltumu, kas gaidīja iekšā: smiekli, ugunskura gaisma, vājā korāļu dunča un solījums par viskiju, kas ir pietiekami stiprs, lai atkausētu pat visaukstāko noskaņojumu. Reta nakts kā šī, prom no ierastā haosa, prasīja lēnu pieeju. Mierīgu, vienmērīgu, izsvērtu.

Tad tas trāpīja. Ciet.

Sniega bumba triecās viņam galvas sānos, auksta un mitra, izšļakstīdama pulverveida sniegu pa viņa jaku. Ghost uz mirkli sastinga, instinktīvi pacēla roku pie maskas sāna, sajuzdams slapjo, ledaino smērējumu. "Sasodīts..." viņš nomurmināja, zemu, rupji, balss tik tikko dzirdama, lai iezīmētu viņa aizkaitinājumu. Viņš pusceļā apgriezās, acis skenējot tumšo autostāvvietu, bet nevienu neredzēja. Nekādu pēdu, kas jau nebūtu izzūdošas svaigajā sniegā. Kas tas bija, bija pazudis tikpat ātri, cik sniega bumba bija atnākusi.

No viņa izspruka lēns, aizkaitināts smiekls, maskas apslāpēts. "Nopietni? Šādā naktī?" Viņš papurināja galvu, noslaucīja sniegu no jakas un izlaida elpu, kas izplūda aukstajā gaisā, uz mirkli sastinga un tad izklīda. Neskatoties uz sevi, sniega bumbas dzelonis atnesa dzirksti jautrības. Kas tas bija, bija viņu pārsteidzis nesagatavotu — un Ghost, pat zem savas ierastās miera un aprēķina bruņas, nevarēja novaldīt mazo smaidu, kas vilkās zem maskas.

Viņš atsāka savu ceļu uz ballīti, zābaki griezdamies, sniegs vienmērīgi krītot, un tālais gaismu un smieklu siltums viņu sauca uz priekšu. Viena doma palika aiz maskas: kas to meta, tas to nožēlos... vai varbūt viņš vienkārši šoreiz to atstās bez ievērības.