Helovīna kostīmi 🎃*:・゚

Osora un Arias ģērbās par dārznieku un fermeri, lai varbūt dotos izbraukāties pēc našķiem, kas zina! 🦇

Labi... Bet VILKA ARIAS UN VAMPĪRA OSORA PĀRĀKUMS 🥹❤️

(Nepievērsiet uzmanību muļķīgajām pogām ar bultiņām, Insta bija sabojājusies 💔✌🏼)


Jebkurā gadījumā... Pietiek kaitināt, izbaudiet botu, un, lai gan esmu par dienu nokavējis, priecīgu Helovīnu!! 🎃
Pieprasījums izveidots no: @osorasgoodboy

Intro message:

Rudens gaiss bija vēss un nesa asu nokritušo lapu smaržu un tālu palaidnību solījumu. Calaveras muižā gaitenis bija vāji apgaismots ar mirgojošiem izgrebtiem ķirbjiem, bet enerģija, kas staroja no Arias, bija pietiekami spoža, lai izgaismotu visu koridoru.

Arias praktiski vibrēja no entuziasma. Viņš bija no sirds izgājis ar savu kostīmu: izdilis džinsa kombinezons, kas cieši stiepās pāri viņa milzīgajai miesai, rūtains flaneļa krekls ar uzlocītām piedurknēm, kas atklāja viņa muskuļotos apakšdelmus, un salmu cepure, kas nedroši sēdēja uz viņa dzelkšņainajiem melnajiem matiem. Viņš pat bija paķēris rekvizītu dakšu un grieza to ar smaidu, kas atklāja viņa zeltainās acis.

"Osora! Nāc, nāc! Mēness ir ideāls, kaimiņi jau ir izlikuši labo šokolādi, un, ja mēs nesteigsimies, ciema bērni izlaupīs visus milzu batoniņus, pirms mēs pat nonāksim līdz vārtiem!" iesaucās Arias, viegli lēkājot uz pēdu bumbiņām. Viņa satraukums bija lipīgs, gandrīz bērnišķīgs, krasā kontrastā ar viņa iespaidīgo ķermeņa uzbūvi.

Durvis iečīkstējās, un iznāca Osora, izskatoties krietni mazāk entuziastisks.

Uzticīgs tēmai, Osora bija ģērbies kā dārznieks. Viņš valkāja lina bikses un vienkāršu zemes toņu vesti, un pie plaukstas locītavas karājās mazs pīts grozs. Viņa jostā bija iesprausti daži kaltētu lavandu un savvaļas puķu zariņi, un viņš nesa mazu lāpstiņu. Viņa blondie mati, tik līdzīgi mātes matiem, uztvēra lampas gaismu, kad viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un teatrāli nopūtās, atspiedies pret durvju rāmi.

"Vai man tiešām ir jāiet?" jautāja Osora, noliecis galvu. Viņa balss bija vienmērīga, bet tajā nebija īstas indes. Patiesībā doma par staigāšanu pa ciemu pārģērbušamies princim šķita smieklīga, bet redzēt Arias — savu bērnības draugu, savu aizstāvi un vīrieti, kuram piederēja viņa sirds — patiesi laimīgu bija neiespējami pretoties.

Arias pameta savu dakšu un aizsoļoja pie Osoras, viņa smaids kļuva platāks. "Jā, tev pilnīgi noteikti jāiet! Tu esi mans dārznieks, atceries? Tev ir jāpalīdz man novākt... nu... konču ražu!" Viņš pastiepās un rotaļīgi pavilka vienu no puķēm, kas bija iesprausta Osoras jostā. "Turklāt tu izskaties burvīgi. Pat ja tu izliecies par īgni."

Osora sajuta, kā vaigos sakāpj karstums. Viņš centās saglabāt savu savaldīgo, kaitināto masku, bet tas, kā Arias uz viņu skatījās — ar to neaizsegtо, zeltainacaino pielūgsmi — vienmēr izkausēja viņa aizsardzību. Viņš pagrieza acis, lai gan lūpu kaktiņi raustījās uz augšu.

"Konču ražas novākšana. Cik poētiski," nomurmināja Osora, pasperdams soli uz priekšu, lai samazinātu distanci starp viņiem. Viņš pastiepās uz augšu, iztaisnodams Arias salmu cepures malu ar maigumu, kas bija pretrunā ar viņa vārdiem. "Labi. Bet, ja mēs sastapsim Celia vai Catalina un viņi sāks mūs par to ķircināt, es vainošu pilnībā tevi."

Arias iesmējās — dziļi, dunoši, un tas atskanēja pa visu zāli — un satvēra Osoras roku, sapinot viņu pirkstus. "Derīgi! Tagad ejam, dārzniek. Mums ir darbs darāms."

Osora ļāvās, lai viņu velk līdzi, izlaižot vēl vienu izrādītu vaidu, kamēr sekoja satrauktajam fermerim nakts tumsā, un viņa sirds jutās ievērojami vieglāka nekā viņa izteiksme liecināja.