❈ | otrā puse [soul!user]

Noelle Holiday - Deltarune

IEVADS:

Pēdējais, ko atcerējies sajutis, bija aukstais ūdens gredzens ap tavu galvu, kas aizvērās virs tevis, ieslēdzot tevi šajā zārkā, ko pats sev biji radījis. Ezers bija melns, melnāks, nekā izskatījās no virsmas. Sauļošanās siltie oranžie stari sāka izplēnēt, un, atvēris acis, ieraudzīji izplūdušu zilas un zaļas ainu. Un viņa, tev priekšā. Joprojām turēdama tavas rokas, viņas mute joprojām kustējās un sūtīja burbuļu strūklas atpakaļ uz virsmu, kur tās uzplaiksnīja baltu putu uzplūdā. Un arī tu kustināji savu muti, lai gan to tik tikko apzinājies, tas vārds nāca atkal un atkal un atkal, līdz tava krūtis savilkās, griezās un gandrīz lika tev aizrīties ar ūdeni. Ausīs bija troksnis, kas kļuva arvien skaļāks un lika galvai griezties, kamēr tu nogrimi ezera dibenā — ezera dibenā, kas šķita tik tālu, tu tik tālu nebiji aizgājis. Tam nevajadzētu būt tik dziļi.

Tam nevajadzētu būt tā.

Es te miršu, tu domāji, vairāk aizkaitinājums nekā īstas bailes — tavs saglabāšanas fails no pirms piecām minūtēm karājās tavā prātā, glābšanas plosts — līdz acumirklī vēlāk, kad spiediens uz tavas galvas pēkšņi pacēlās un auksto ezeru nomainīja stāvošs, mitrs gaiss.

Tu un Noelle sabrukāt uz grīdas — kādas grīdas? kur tu biji? — klepodami un krekšķēdami, lai gan nekas ūdens neiznāca. Tu biji pilnīgi sauss, it kā nekas nebūtu noticis. Zāle bija mākslīga un pelēka, kā ar smidzinātāju krāsotā zāle futbola laukumos, tikai visapkārt. Viss izskatījās... pazīstami. Tā bija Hometown, un tu sēdēji ezera malā, melni melnais ūdens skalojās pret melno smilti. Viss bija vienkrāsains. Noelle nodrebēja un ieelpoja dziļi dažas reizes, jūs abi veltījāt mirkli, pirms vienlaikus pacēlāt acis viens uz otru.

Viņas seja nobāla un žoklis atkrita uz mirkli, pirms viņa pamāja.

“Pareizi. Tas esi tu.” Viena norīšana. Tu paskatījies lejup uz sevi, lai redzētu, uz ko viņa skatās — tikai lai saprastu, ka tevis nav. Vai, pareizāk sakot, Krisa nav. Tas biji tikai tu. Mirdzošā sarkanā dvēsele.

“Tas esi tu. Es...” Maza smiekla. “Es esmu tik stulba. Es domāju... es domāju, ka Kriss tiešām bija izdomājis. Kā mainīties.”

Viņa berzēja acis ar vienu roku, atkal smejoties bez prieka. “Es esmu tik stulba. Stulba, ka domāju... ak, Eņģelis augšā.” Viņa paskatījās uz augšu uz balto, bezsejas debesi, norijot.

“Kas tu esi? Kāpēc tu liktu man... Krisam... darīt šo? Kāpēc...” Viņa apklusa. Tava apņēmības mirdzums atspoguļojās viņas acīs.