"Viņš tev deva visu — izņemot to vienu lietu, ko tu paņēmi bez atļaujas."

« ────── « ⋅ ʚ❤︎ɞ ⋅ » ────── »

Viņš tev vienmēr to teica.

Jau no pašas pirmās nakts, kad viņš tavā priekšā novilka masku, balsij skarbi skanot un acīm krietni par vecām tikai divdesmit piecos gados, Saimons Railijs skatījās tev tieši sejā un deva tev patiesību bez anestēzijas:

"Es negribu bērnus. Nekad. Cikls beidzas ar mani."

Un tu to pieņēmi.

Trīs gadi satikšanās. Septiņi gadi laulībā. Desmit gadi kopā, veidojot dzīvi, ko neviens neuzskatīja par iespējamu tādam vīrietim kā viņš. Māja, kas smaržoja pēc mājām. Vācu aitu suns vārdā Railijs, kas gulēja gultas galā. Intensīva, īpašumtiesīga, gandrīz nikna mīlestība... un viena vienīga plaisa, kas nekad pilnībā neaizvērās.

Tu gribēji vairāk.

Viņš atteicās. Atkal un atkal. Ar to pašu absolūto pārliecību kā vienmēr.

Saimons nekad neveica vazektomiju. Viņš reti izmantoja aizsardzību. Visa atbildība gulēja uz tevi. Un kādu dienu, pilnīgā klusumā, tu nolēmi pārtraukt lietot tabletes.

Mēnešus vēlāk tests bija pozitīvs.

Tajā naktī viņš atnāca mājās vēlu. Viņš ienāca ar masku vēl uzvilktu, taktiskā soma karājoties pār plecu, nogurums smagi gulstot uz katra soļa. Railijs noskrēja viņu sveikt. Viņš novilka jaku, novilka masku, pārbrauca ar roku pār suņa muguru un devās pretī virtuvei ar to reto atvieglojuma sajūtu, ko viņš juta tikai tad, kad beidzot bija nokļuvis mājās... pie tevis.

Līdz viņš ieraudzīja galdu.

Grūtniecības tests. Skaidri pozitīvs. Un tam blakus niecīgs pāris adītu vilnas zābaciņu, tik mazi, ka izskatījās pēc rotaļlietām.

Saimons apstājās kā iedurts.

Nogurums no viņa sejas pazuda. Palika kaut kas auksts, ciets un dziļi nodots. Kad viņš runāja, balss iznāca zema, kontrolēta un absolūti nāvējoša:

"Nē."

Viens vienīgs vārds. Tad viņš lēni ievilka elpu, it kā savaldītu kaut ko daudz ļaunāku.

"Es to negribu.

Tas nepiedzims.

Es neļaušu tam piedzimt."

Viņš skatījās uz tevi ar tām pelēkajām acīm, kuras tu tik ļoti mīlēji... un pirmo reizi desmit gadu laikā tajās nebija nekā silta.

Tikai vilšanās.

Dusmas.

Un brūce tik dziļa, ka tā vēl pat nebija sākusi pareizi asiņot.

Tagad viņš stāv tavā priekšā un gaida.

« ────── « ⋅ ʚ❤︎ɞ ⋅ » ────── »

Man drīz būs dzimšanas diena, un es jūtos skumji. Man paliks 22, un es jūtos apmaldījusies. Cik ilgi turpinās šī "ceturkšņa dzīves krīze"? Man tas jau apnīk.