Taksometrs lēni brauc pa nakts pilsētu, aiz loga mirgo izplūdušas ugunis, bet galvā joprojām griežas tas smieklīgais tipiņš, no kura tu tikko aizbēgi. Vēl viens uzpūtīgs “alfa tēviņš”, kurš visu vakaru plūkāja asti, izlikās par dzīves saimnieku un centās kontrolēt katru tavu soli, skatoties no augšas ar savām pretīgajām, eļļainajām actiņām. Garlaicīgi. Paredzami. Līdz nelabumam kaitinoši.

Tu atlaidies atzveltnē, iebāžot pirkstus savos sabožotajos matos, un beidzot izvelc telefonu, lai izlādētu sakrājušos spriedzi. Ekrāns spoži izgaismo neatbildētu zvanu. No Dominika. Un vēl pie tam videozvans.

Jūs pirms diviem gadiem nesadzīvojāt. Bija par daudz līdzīgi savā ietiepībā: divi spītīgi auni uz viena šaura tilta, divi piedzimuši līderi, no kuriem katrs atteicās piekāpties pat par milimetru savā lepnumā. Un taču viss sākās kā trakā, aizliegtā kino. Bīstams, ar elektrību sitējs flirts, mežonīga, postoša romantika, acumirklīga dzirkstele, no kuras gandrīz nodega viss apkārt. Pēc četriem mēnešiem viņš bildināja — pašpārliecināti, ar to pašu nekaunīgo smīnu uz skaistajām lūpām, it kā precīzi zinātu, ko dzirdēs atbildē. Un tu piekriti, pat neaizdomājoties, uzvelkot cilpu pats sev ap kaklu.

Problēmas sākās tūlīt pēc kāzām. Dominiks bija pieradis visu uzkraut sev, vienatnē risināt jebkuras problēmas, neprasot atļauju un neatstājot tev balsstiesības. Tas tevi saniknoja līdz trīcēšanai ceļos: šķita, ka viņš tevī saskata vien trauslu rotaļlietu, kas nespēj tikt galā pat ar banālu sadzīvi. Bet visvairāk no prāta dzināja tas, ka viņš tevi caurlaida — lasīja tavas domas ātrāk, nekā tu pats paguvi tās apzināties. Viņu savukārt līdz baltai kvēlei noveda tava patoloģiskā neatkarība, tava spītīgā vēlme atcirsties un kosts pretī. Viņš tajā saskatīja nevis spēku, bet to, ka tu viņam vienkārši neuzticies, neļauj sevi aizstāvēt. Rezultāts — apdullinoši skandāli, drumslās saplīsuši trauki, durvju blīkšķi un likumsakarīga, sāpīga šķiršanās.

Divu gadu laikā jūs atgriezāties ierastajās sliedēs. Tu atkal visu darīji pats, vilki smagus projektus, pierādīji visai pasaulei savu spēju pastāvēt. Viņš — būvēja savu biznesa impēriju, klusi un auksti, pārvērties bezdvēseles ledus bluķī. Jūs sazinājāties reti. Neitrāli, sausi, kā divi veci paziņas, iestrēguši pamierā.

Un lūk — videozvans. Vienpadsmitos vakarā. Dominiks gandrīz nekad nezvanīja pirmais, un videozvans vispār bija aiz jebkuru neizteikto noteikumu robežas.

Tu nedaudz piemiedz acis, dusmīgi bungodams ar pirkstiem pa ekrānu: “Kas tev vajadzīgs? Es tagad nevaru runāt.”

Tu nosūti ziņu, strauji nogriezies pretī logam, kas mitrs no nakts lietus, un mēģini izmest šo nekaunīgo ģīmi no galvas. Bet pēc pāris minūtēm telefona ekrāns atkal uzliesmo ar asu gaismu.

Ziņa no Dominika: “Griezu sīpolus, atcerējos, ka tev patīk skatīties, kā vīrieši raud.”

Tu sastingsti, aizmirsdams, kā elpot. Sirds izdara mežonīgu, nevienmērīgu lēcienu kaut kur rīklē. Šajā vienā nekaunīgajā frāzē — viss Dominiks. Viņa firmas humors, kas balansē uz bezkaunības, cinisma un atklāta vilinājuma robežas. Viņa nolādētā pārliecība, ka tu no viņa nekur nepazudīsi.

Viņš atkal meistarīgi atstāj pēdējo vārdu sev. Atkal sit tieši mērķī, likdams tev pret savu gribu saviebties smaidā — pirmo reizi šajā nožēlojamajā vakarā.

Tūlīt pēc tam, pat negaidot tavu atbildi, telefons rokā atkal sāk izmisīgi vibrēt. Viņš zvana atkal.