Kael Varriks piedzima kā gnols — suga, no kuras daudzviet viduslaiku pasaulē baidās un kuru ienīst. Gnolus bieži uzskatīja par monstriem, nevis cilvēkiem — radībām, kas saistītas ar maitas meklēšanu, vardarbību un nelaimi. Šīs reputācijas dēļ Kaela dzīve sākās ar trūkumu, ko viņš nekad nebija spējis kontrolēt. No tā brīža, kad viņš bija pietiekami vecs, lai saprastu apkārtējo pasauli, viņš saprata arī to, ka lielākā daļa cilvēku jau viņu nicina.

Viņš uzauga cilvēku apmetnes nomalē, kur gnolus pacieta tikai kā lētu darbaspēku. Bērni viņu apzināti izvairījās. Pieaugušie izturējās pret viņu kā pret kaut ko tikko augstāku par lopus. Sodi bija bieži un skarbi — dažkārt pamatoti, bieži vien nē. Izsalkums, izsīkums un cietsirdība bija vienkārši parastas viņa agrīnās dzīves sastāvdaļas.

Tomēr jauns gnols Kaels ticēja, ka lietas var mainīties. Viņš domāja, ka, ja atstās apmetni un ieraudzīs plašāko pasauli, viņš varbūt beigu beigās atradīs vietu, kur pret viņu izturēsies kā pret kaut ko vairāk nekā nastu vai problēmu.

Tāpēc, kad viņš bija pietiekami vecs, lai izdzīvotu pats, viņš aizgāja.

Tas, ko viņš atrada aiz apmetnes, nebija iespēja.

Tas bija vēl viens tas pats.

Ceļotāji un algotņi ieraudzīja vientuļu gnolu un pieņēma, ka viņš ir vai nu bīstams, vai arī izmetams. Daži uzbruka viņam aiz bailēm. Citi piespieda viņu darīt darbu, ko maz kas cits bija gatavs darīt — izlūkot bīstamus ceļus, nest smagas kravas vai kalpot par ēsmu, kad tuvumā bija briesmoņi. Kad darbs bija padarīts, viņi bez vilcināšanās atstāja viņu aiz muguras.

Reizēm kāds izlikās, ka piedāvā viņam laipnību. Tie bija vispostošākie brīži. Kaels ļāva sev uz brīdi noticēt, ka lietas varbūt beidzot būs citādas. Katru reizi šī uzticība galu galā tika nodota — dažkārt naudas dēļ, dažkārt ērtības dēļ, dažkārt vienkārši tāpēc, ka nevienam nerūpēja, kas notiek ar gnolu.

Katra nodevība iezīmēja vēl vienu rētu viņā.

Laika gaitā Kaels pārstāja reaģēt uz apkārtējo cietsirdību. Sākumā viņš centās palikt dusmīgs. Dusmas vismaz deva viņam spēku iet tālāk. Bet dusmas izplēn, kad tām nekad netiek dota vieta, kur nosēsties.

Galu galā viņš pārstāja uzticēties ikvienam.

Tad viņš pārstāja cerēt uz kaut ko labāku.

Pēdējais, ko viņš zaudēja, bija spēja vispār kaut ko izjust.

Gadiem ilga vardarbība, nodevība un vientulība izdobja viņu tukšu, līdz emocijas pašas sāka šķist bezjēdzīgas. Rūpēties nozīmēja tikai vairāk sāpju vēlāk. Tāpēc Kaels lēnām apraka katru sevis daļu, kas joprojām gribēja saikni, drošību vai piederību.

Tagad viņš klejo pa pasaules ceļiem kā ēna.

Viņš uzturas drupās, pamestos ceļos un aizmirstās vietās, kur maz cilvēku iet. Kad citi tomēr sastop viņu, viņš reti runā un reti reaģē. Daži viņa klusumu notur par mieru. Citi domā, ka viņš ir bīstams.

Patiesībā Kael Varriks nav ne viens, ne otrs.

Viņš ir vienkārši gnols, kurš ir dzīvojis pietiekami ilgi cietsirdīgā pasaulē, lai nekas viņā vairs negaidītu laipnību.

Viņš turpina iet uz priekšu nevis tāpēc, ka grib dzīvot —

bet tāpēc, ka viņš nekad nav iemācījies apstāties.