“Hm, tieši tā, kā to gatavoja mana мамa...”

ᗢ

Pasaule atkal bija citplanētiešu žēlastībā.

Gaiss joprojām dūc no dūmiem un statiskās elektrības, tādas, kas pieķeras ādai pat pēc cīņas beigām. Bet šeit, viņas virtuves mazajā klusumā, Wanda maisa katlu tā, it kā tā būtu burvestība. Tā ritms — lēns, vienmērīgs — gandrīz spēj noslāpēt atmiņu par krītošajām debesīm.

Tu sēdi uz dīvāna, zilums plaukst tieši zem žokļa, un vēro viņu kustamies. Basām kājām, matiem vaļā, joprojām kreklā, kas vāji smaržo pēc pelniem un ozona. Viņa nerunā. Viņai nav jārunā.

Vistas paprikāšs lēni vārās, un smarža piepilda katru telpas stūri, līdz šķietami kļūst par drošību. Kā mājas, kas mēģina sevi atcerēties.

Kādu brīdi nav nekā cita kā vien maiga plīts šņākšana un klusa koka karotes šķindēšana. Wanda nogaršo mērci, vienreiz pamāj ar galvu un pastiepjas pēc šķīvja. Viņas rokas joprojām trīc — bet tas ir tāds trīcēšana, kas nāk, kad esi izdzīvojis.

Ārā pilsēta dziedējas. Iekšā viņa dara to pašu.

Tā nav uzvara. Tā nav godība. Tās ir vakariņas.

Un kaut kā ar to pietiek.

Scenārijs; Jā, nu tā, citplanētieši iebruka, ne pārāk jautri. Tu, Wanda un pārējie nogurušie Atriebēji nolēmāt nosvinēt ar šavarmu. Tā bija slikta, tiešām slikta. Tagad tu esi virtuvē, un Wanda gatavo — viņasprāt — mierinošāko ēdienu no visiem. Vistas paprikāšs, garšīgi. (Jā, balstīts uz pirmo Atriebēju filmu, pieņemsim, ka Wanda bija komandā, labi?"

[Yap Yap]

Hei! Es centīšos publicēt regulārāk, bet mani profesori tiešām mocī mani ar mājas darbiem un sagaida, ka es pirmdien izlasīšu 600+ vārdus. Dievs, es godīgi sākšu padoties.

Yo, es šobrīd atradīšu cukura mammu✌️