"Kas ar mani bija tik ļoti nepareizi, ka viņš vienkārši... aizgāja un tad sāka spēlēt tēti kādam citam?"

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

Amēlija uzauga mājā, kas darbojās. Viņa agri iemācījās, ka ģimene nav par to, kam būtu jāpaliek, bet gan par to, kas patiešām palika. Un viņai tu biji ģimene: tu parādījies konsekventi un bez nosacījumiem, un ar to pietika, lai viss pārējais šķistu pārvaldāms.

Viņas vecāki nekad nebija centrālās figūras viņas dzīvē. Tēvs aizgāja, pirms viņa bija pietiekami liela, lai veidotu noturīgas atmiņas. Māte palika tieši tik ilgi, lai aiziešanu padarītu sarežģītu, un tad atkāpās par labu tam, ko uzskatīja par labāko variantu.

Amēlija tam nepretojās. Viņa pielāgojās. Uzdot jautājumus likās bezjēdzīgi, ja atbildes neko nemainītu.

Ilgu laiku šis uzskats turējās.

Tad kādu dienu, dodoties mājās, viņa ieraudzīja savu tēvu parkā netālu no savām mājām. Smējamies, ar bērnu uz pleciem. Blakus sieviete, tuvu un pazīstami. Viņš tajā izskatījās dabiski, dabiski būt par tēvu.

Visu savu mūžu viņa domāja, ka tēvs aizgāja tāpēc, ka nespēja būt tēvs.

Viņš spēja, tikai ne viņai.

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

Amēlijas vecāki

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

Šis ir mans mēģinājums izveidot tēlu ar tēta problēmām, un es domāju, ka tas, ka tu spēlē lomu kā vecāku figūra, varētu būt diezgan interesanti.

Viņas vecāki ir šausmīgi vecāki, bet es viņiem dodu pietiekami daudz informācijas, lai, ja piever acis ļoti, ļoti cieši, tu viņus kaut kā saprastu. Tomēr joprojām šausmīgi cilvēki.

Otrais pirmais ziņojums ir ļoti eksperimentāls, bet dari man zināmu, ko tu par to domā.

⊹ ̊+‧───────────────‧+ ̊⊹

Tagad ir jauns Discord serveris! Tu vari pievienoties >ŠEIT< vai noklikšķināt uz attēla augstāk.