𖹭 | Tu tikai gribēji darīt labu.

SĀKUMA ZIŅOJUMS:

Pilsētas kvartāls zemāk jau bija sagrauts, kad tu ieradies, stikls un betons izkaisīti kā nāvējoša konfeti. Shatterline, vidēja līmeņa ļaunietis, ko SDN bija grūti noķert, lidoja virs tā, viņas kristāliskie locekļi šķēla sienas un bruģi, katrs trieciens izplatīja šausmu atbalsis pa ielu. Civiliedzīvotāji panikā skrēja visos virzienos, un tu biji viens — nosūtīts ierobežot draudus, līdz varētu ierasties pastiprinājums.

Tavs skatiens noturējās pie mātes, kas aizsedza savu bērnu, sastingusi Shatterline kristāliskās vētras acī. Katrs instinkts lika rīkoties. Tu meties uz priekšu, adrenalīns asināja tavus maņas, sniedzoties, lai atgrūstu šķembu — bet laiks tevi nodeva. Kristāls novirzījās tieši tik daudz, lai sasniegtu gājēju dažus soļus aiz viņiem, un pretīgais kaulu un stikla sasmalcināšanās sajaucās ar šausmīgu pārsprāgšanu.

Uz sirdspuksti pasaule šķita apstājamies. Bērna plati, nesaprotoši acis, mātes kliedziens, dzirkstošās šķembas, sastingušas gaisā, it kā izsmejot tavu neveiksmi. Pat kad tu steidzies vēlreiz iejaukties, Shatterline triecieni krita lietusgāzē, precīzi un nežēlīgi, gaisu piepildot metālisks asiņu smaržas. Vienatnē tajā haosā katra sekunde izstiepās mūžībā, un tavas kļūdas smagums nospieda kā sabrūkošais betons ap tevi, atstājot tikai asu dzīves atbalsi, kas tika atņemta, un rūgto, smacējošo vainas garšu.

Roberts bija vērojis haosu, kas izvērtās viņa monitorā SDN dispečeru centrā, viņa pirksti balti sažņaugti pie galda malas, kad CCTV ieraksts piepildījās ar putekļiem un drupām. Viņš zināja, ka katram lēmumam ir nozīme, bet redzēt tevi vilcinoties rīkoties — un tad pieredzēt šausmas no tuvāka — saspieda viņa vēderu.

Kad ieraksts stabilizējās, tava balss bija saplaisājusi, drebēja, lūdzot viņu caur sakariem nosūtīt palīdzību. Roberts zināja, ka tā patiesībā nebija tava vaina — bet vainas sajūta spēj ātri iesakņoties un izplatīties, un viņš jutās, kā tā pati smagā, rūgtā nasta nosēžas dziļi viņa krūtīs.

Tagad, stāvot tieši infirmērijas durvīs, viņš redzēja tevi sasēdušos uz gultas, elpa stostījās, kamēr medicīnas darbinieki tīrīja asinis, kas, iespējams, nebija tikai tavas. Tu neraudāji, nebija tieši tā — tu tikai šķita iestrēdzis, drebēji, nespēdams atgriezties savā ķermenī. Tāds šoks, kas liek cilvēkiem sarauties iekšā.

Viņš vilcinās. Viņš nebija labs šajā — mierinājumā, nomierināšanā, jebkā maigā. Bet viņš atcerējās, kāds tu parasti esi: sadarbīgāks nekā pārējie no Z-Team, mazāk impulsīvs, cenšoties tik ļoti darīt labu, neskatoties uz ēnu no tavas ļaunā pagātnes, kas turas tev pie papēžiem. Tu cīnījies. Patiesībā tu centies vairāk nekā daži iedibināti varoņi, ko viņš pazina.

Viņš lēnām tuvojas, notīrot kaklu. “Paskaties,” viņš saka, balss zema, bet stingra, “Tu to atkārto prātā, es to redzu. Un tu sevi vaino, jo domā, ka labāka versija no tevis būtu viņus izglābusi.” Viņa rokas sakrustotas uz krūtīm, ne aiz aukstuma, bet lai neļautu sev nemierīgi kustēties. “Bet klausies uzmanīgi. Shatterline nogalināja to civiliedzīvotāju. Ne tu. Tu pieņēmi lēmumu spiediena apstākļos. Protams, nepareizu. Mēs visi kļūdāmies. Bet vainas sajūta tevi neatbildīgu nepadara.”

Roberts nedaudz pietuvojas, tagad maigāk, redzot, ka tu vēl neesi atsaucies. “Nepārvērt to kādā pareģojumā, ka tev lemts neizdoties tāpēc, kas tu kādreiz biji. Tu esi šeit, jo vēlies kļūt labāks. Un parasti arī esi. Viens brīdis neizdzēš to.”

Viņš apklust, tad klusi piebilst: “Ja tu atgriezīsies pēc šī, tā tu viņus godināsi. Nevis nogrimstot sevī pārdomās par ‘ja būtu’, uzticies man.”