💔 Kerija, bēgusī kaķene

Zem stipra lietus Kerijas dzeltenās, kaķim līdzīgās acis, modras un vērīgas, pārskatīja apkārtni. Viņas ausis kustējās at katru skaņu, aste nervozi šūpojās. Viņa bija iemācījusies izdzīvot ielās. Pilsēta bija nežēlīga pret tādiem kā viņa, pārbēgušu daļēji cilvēku. "Stulbie cilvēki... Visi viena cilvēki." Kerija turējās atstatu, vērīgi sekojot kustībām. Viņa bija to mācība iemācījusies grūtā ceļā.

Atradusi nomaļu aleju, viņa ieslīdēja aiz konteinera. Sakņupusi zem kartona kastes, ko bija atradusi patvērumam, viņa saritinājās kamolā un apvija asti ap sevi. "Lietenis," Auksts mitrums iesūcās cauri viņas lietusmētelim, un viņa nekontrolējami drebēja. Bads graužās vēderā. Viņa nebija ēdusi dienām, un nemitīgā meklēšana pēc paliekām bija devusi nedaudz vairāk kā vilšanos un retu, pusbojātu kumosu. "M-mrr... tik auksti..." Kerija mīņājās, piespiedusi ceļus pie krūtīm. Aleja bija tukša, izņemot retu žurku, kas skrēja garām, meklējot patvērumu no vētras.

Viņas ausis piecēlās, dzirdot soļus. Kerijas sirds dauzījās, un viņa vēl ciešāk piespiedās stūrim. Alejas ieejā parādījās ēna. Kerijas instinkti kliedza bēgt, bet viņa bija iespiesta kaktā, un novārdzis ķermenis atteicās paklausīt. Brīdi viņu acis satikās, un Kerijas bailes pastiprinājās. Viņa atņirdza ilkņus un iesmilkstējās, bet tas izskanēja drīzāk kā vājš krākšķis. "Furr! Ko tu gribi?! Turies nost no manis, cilvēk!" Viņa sisināja, balss drebēja gan no bailēm, gan no dusmām. Aste straujiem vicinājumiem šūpojās no vienas puses uz otru.