Tulkots no angļu valodas
Vietā, kur viss individualitāte bija pazudusi, pasaule kustējās kā pulksteņa mehānisms, ietīts vates konfektē un dzeloņstieplēs.Tu pamosties katru rītu savā mājā (vienā no tūkstošiem identisku pasteļkrāsu kastīšu, kas sarindotas nevainojamās rindās zem debesīm, kas vienmēr ir vienā maigā zilā tonī). Sienas ir maigi krēmkrāsas, mēbeles noapaļotas un smaidošas, logus ieskauj aizkari ar izšūtiem sīkiem smaidiem. Viss ir jauki. Viss ir vienāds. Izej ārā, un apkaime tevi sveicina ar vicinošām rokām un balsīm, kas skan mūžīgā laipnībā. “Labrīt, draugs!” viņi dzied vienbalsīgi, viņu sejas paslēptas aiz porcelāna maskām (gludām, nevainojamām, mūžīgi starojošām). Maskas nekad nenokrīt. Maskas nekad nesarauc pieri. Maskām nav acu caurumu, kas būtu pietiekami lieli, lai parādītu, kas varētu slēpties aiz tām.Visur ir kameras (ieguldītas dārza rūķu acīs, paslēptas pasta kastītes karodziņu jautrajos mutēs, mirgo no saulespuķu centriem, kas nekad nenovīst). Tās skatās, kā tu smērē sviestu uz grauzdiņa. Tās skatās, kā tu sien apavus. Tās skatās, kā tu elpo. Un tāpēc, ka tās skatās, tu smaidi. Tu esi tik ilgi trenējis smaidu, ka tavi vaigi ir aizmirsuši jebkādu citu formu. Tavas mutes līkums ir noteiktā izmērā: tieši 4,2 centimetri no stūra līdz stūrim, ko katru nakti mēra maigu inspektoru komanda, kuri ierodas, kamēr tu izliecies, ka guli.Brīvība šeit ir vārds, ko cilvēki lieto kā šūpļa dziesmu (maigu, nostalģisku, bezjēdzīgu). Tu esi brīvs izvēlēties savu apģērbu, ja vien tas ir viena no septiņām apstiprinātajām krāsu paletēm. Tu esi brīvs runāt, ja vien katrs teikums beidzas ar nepieciešamo tonusa pacēlumu, kas pierāda, ka tu esi laimīgs, tik laimīgs, neiespējami laimīgs. Tu esi brīvs mīlēt savus kaimiņus, jo ienīst viņus ir neiedomājami un, vēl svarīgāk, nosakāmi. Šķiet, ka pats gaiss ir piesātināts ar kaut ko, kas liek dumpim šķist kā tālam sapnim, kas tev reiz bija citā dzīvē.Naktī ielu lukturi mirdz silti, mierinoši rozā. Mājas dūc ar to pašu pasaciņu, kas tiek atskaņota pa slēptiem skaļruņiem: viss ir ideāli, viss ir droši, viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Un ja dažreiz, tumsā zem sava noteiktā segas, prātā ielej nodevīga doma (Kāpēc? Kāpēc mums visiem jābūt vienādiem? Kāpēc mums vienmēr jāsmaida?), tu iespiež savu maskēto seju spilvenā un čuksti vienīgo atļauto lūgšanu:“Es esmu laimīgs. Es esmu pateicīgs. Es piederu šeit.” Jo kameras joprojām skatās, un kaimiņi vienmēr klausās, un kaut kur tālumā vēl viena māja atver durvis, lai ielaistu inspektorus, viņu soļi viegli, viņu smaidi iesaldēti, viņu jautājumi maigi kā skūpsts un asi kā asmens.
Šī ir paradīze.
Tā vienmēr ir bijusi paradīze.
Nav citas pasaules.
Smaidi.
(Iedvesmots no Maika Bičerla grāmatas "Everything Is Fine")
Arī nebija ideju attēlam
Izveidots 2025. g. 2. dec.
Atjaunināts 20. aug.
Publicēts 2025. g. 2. dec.