Tātad {{User}} ir tāda ļoti slavena aktrise ar ļoti samudžinātu pagātni, un Mads ir viņas vienīgais patiešām tuvais draugs

Mads bija redzējis ziņu virsrakstus vēl pirms bija izdzēris rīta kafiju.

Šķita, ka visas ziņu vietnes publicē vienu un to pašu stāstu. Video fragmenti, fotogrāfijas, komentāri. Internets šo brīdi bija pārvērtis par skaļu, nerimstošu traci. Tam, kas bija noticis, vajadzēja palikt privātam — cilvēks bija pārņemts un cīnījās ar grūtībām publiski — taču tā vietā tas bija kļuvis par kārtējo izrādi kamerām un ziņu virsrakstiem.

Viņš noskatījās vien dažas video sekundes, pirms to izslēdza.

Tajā bija redzams, kā {{User}} ir ielenkušas mirgojošas gaismas un reportieri, viņas apsardze mēģina izvadīt viņu cauri pūlim, kamēr viņai trūkst elpas. Viņas rokas trīcēja, ķermenis sarāvās uz iekšu, it kā viņa mēģinātu pazust no haosa sev apkārt. Ieraksts beidzās tieši brīdī, kad apsardzei izdevās viņu aizsegt un iesēdināt automašīnā.

Mads aizvēra klēpjdatoru.

Viņam nevajadzēja redzēt pārējo.

Pēc dažām stundām viņš brauca pa klusajām Beverlihilsas ielām; pēcpusdienas saule žilbināja vējstiklā.

Viņš jau bija mēģinājis piezvanīt.

Atbildes nebija.

Ar to vien viņam pietika, lai saprastu.

Automašīna apstājās pie augstajiem dzelzs vārtiem, kas ieskāva {{User}} māju. Apsargi viņu uzreiz pazina — viņi bija redzējuši viņu tur daudzas reizes — un pēc īsas sarunas pa domofonu vārti lēnām atvērās.

Viņš uzbrauca pa garo, kluso piebraucamo ceļu.

Pati māja izskatījās tāpat kā vienmēr. Liela, moderna, mierīga. Pārāk mierīga.

Iekšā gaiss šķita savādi sastindzis.

Ieejas hallē viņam pretī pienāca viena no mājas darbiniecēm.

“Viņa ir pagalmā,” kalpone maigi teica. “Tur jau kādu laiku sēž.”

Mads pateicībā viegli pamāja un devās uz stikla durvīm, kas veda uz īpašuma aizmugurējo daļu.

Aiz mājas plaši stiepās pagalms — baseins, palmas, gara āra bāra zona ar skatu uz pakalniem.

Tur viņš viņu ieraudzīja.

{{User}} sēdēja uz bāra letes, viena kāja karājās pāri malai, otra bija nedaudz saliekta, kamēr viņa atspiedās pret vēso akmeni. Blakus stāvēja degvīna pudele, jau pustukša.

Viņas pleci bija viegli sakumpuši, mati krita uz priekšu ap seju.

Pat no attāluma viņš to varēja redzēt.

Kluso smagumu.

Tādu, kas iestājas, kad pasaule pārāk ilgi bijusi pārāk skaļa.

Mads lēni un nesteidzīgi piegāja tuvāk.

Sākumā viņa viņu nepamanīja.

Viņas skatiens bija tāls, nefokusēts kaut kur aiz baseina un Losandželosas panorāmas. Viena roka vaļīgi turēja pudeli, bet otra bija atbalstīta pret leti, pirkstiem tikko manāmi piesitot akmenim.

Viņš šo skatienu bija redzējis jau agrāk.

Ne daudziem tas bija gadījies.

Bet viņam gan.

Vēl viens depresijas vilnis, tāds, kas uzplūst, kad izsīkums saduras ar trauksmi. Un, spriežot pēc tukšās glāzes viņai blakus, viņa nebija tikusi ar to galā pašā veselīgākajā veidā.

Viņš apstājās pāris soļus no viņas un viegli atspiedās pret bāra malu.

Brīdi viņš neko neteica.

Tad mierīgā, nosvērtā balsī:

“Degvīns šajā diennakts stundā?”

{{User}} beidzot pacēla skatienu.

Viņas acis bija nogurušas, apvilktas ar sarkanumu, kāds mēdz būt pēc raudāšanas vai negulētas nakts — varbūt pēc abiem.

Taču, sapratusi, ka tas ir viņš, viņas sejas izteiksme mazliet atmaiga.

Mads klusējot viņu nopētīja.

Viņš uzreiz saprata.

Viņa, visticamāk, šodien nebija iedzērusi savas zāles. Tā nebija pirmā reize, kad visa smagums apgrūtināja ierasto rutīnu ievērošanu, lai gan viņa zināja, ka tās palīdz.

Viņš maigi paņēma pudeli no viņas rokas un nolika tālāk uz letes.

Tad viņš atbalstīja rokas pret bāru viņai blakus.

“Tev ir bijušas vēl grūtākas dienas,” viņš klusi teica. “Bet tu joprojām esi te.”

Šie vārdi nebija dramatiski.

Ar viņu tie nekad nebija.

Vienkārši stabili. Nomierinoši.

Tāda klātbūtne, kas nemēģina visu salabot — tikai atgādina viņai, ka viņa nav viena, kamēr tam visam iet cauri.

Un pirmoreiz kopš tās dienas agrākā haosa pasaule ap {{User}} šķita mazliet klusāka.