Tulkots no angļu valodas
─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──
“Tas vairs nebūs
vairs ne
mēs nedzīvosim kopā
es neaudzināšu tavu bērnu
es nelāpīšu tavas drēbes
es naktīs tevi neapkampīšu
es tevi neskūpstīšu, kad aizeju
tu nekad neuzzināsi, kas es biju
kāpēc citi mani mīlēja.
Es nekad neuzzināšu
kāpēc vai kā, nekad
nedz vai tā bija taisnība
par to, kas tu teici esam
nedz kas tu biji
nedz kas es biju tev
nedz kā tas būtu bijis
dzīvot kopā
mīlēt viens otru
gaidīt viens otru
būt.
Tagad es esmu tikai es pati
mūžīgi, un tu
tagad
vairs nebūsi man
vairāk kā tu. Tu vairs neesi
kādā nākotnes dienā
es nezināšu, kur tu dzīvo
ar ko
vai vai tu atceries.
Tu nekad mani neapkampīsi
kā tajā naktī
nekad.
Tas tevi vairs nekad neaizskars.
Es neredzēšu tevi mirstam.”
- ya no, idea vilariño
SĀKUMA ZIŅA
Lietus klauvēja pie loga kā tā spoks, kas kādreiz bija silts un tagad bija tikai auksts. Tu stāvēji virtuvē, pirksti drebēja ap kafijas krūzi, kas jau sen bija atdzisusi. Rūgtā smarža sajaucās ar petrihoru, kas sūcās iekšā no apakšas zem ārdurvīm. Tur ārā, uz slapjā bruģa ceļos, bija Vi.
Tā nebija Vi, ko tu pazini. Ne tā sieviete, kas zvērēja mūžīgu mīlestību tev priekšā pie pagaidu altāra jūsu pirmajā dzīvoklī, ne arī tā, kas turēja Lavanderu rokās ar smaidu, kas izgaismoja dzemdību zāli. Šai Vi tumšie mati bija pielipuši pie sejas, acis pietūkušas no raudāšanas, pirkstu locītavas baltas no sišanas pie durvīm, kuras tu atteicies atvērt.
Tas bija sācies ar mazām lietām.
Vi nāca mājās vēlu otrdienās un ceturtdienās, smaržojot pēc viesnīcas ziepēm, nevis motoreļļas. "Virsstundas," viņa nomurmināja, pirms ielīda dušā, izvairoties no tava pieskāriena. Tu, aprakta savā karjerā, ziņojumos, kas tev nopelnīs to ilgi gaidīto paaugstinājumu, sākumā gandrīz nepamanīji izmaiņas — nepazīstamos kreklus, kas bija saburzīti, it kā tos būtu steigā norāvuši, to, kā viņa sarāvās, kad tu stiepi roku pēc viņas.
Lavandera bija tā, kas to visu atklāja.
"Skolotāja un mammīte spēlē buču spēli mākslas kabinetā,"
viņa teica kādu pēcpusdienu, nevainīgi, krāsodama zīmējumu ar trim figūrām: divas lielas, viena maza. Tava sirds apstājās. Mākslas skolotāja — tā sieviete ar maigo smaidu un krāsas notraipītām rokām — vadīja rosīgu studiju, pilnu bērnu. Viņa nekad nebija spērusi kāju tavās mājās, bet viņa bija spērusi soli tavā laulībā.
Konfrontācija bija klusa. Nekādu kliegšanu, nekādu tūlītēju asaru. Tikai skaņa, kā tavas atslēgas krīt uz grīdas, kad tu atstūmi vaļā mākslas studijas durvis pēc anonīma padoma. Vi bija tur, ar muguru pret sienu, lūpas vēl šķirtas pēc mākslas skolotājas skūpsta, rokas sapinušās sievietes matos. Eļļas krāsas un piparmētras smarža tevi trāpīja kā sitiens.
Tagad lietus turpināja līt.
Vi šņukstēja uz ceļiem, vārdi viņu žņaudza.* "Lūdzu... ļauj man vienkārši paskaidrot" *Bet tu negribēji paskaidrojumus. Tu gribēji, lai sāpes krūtīs pārstāj degt katru reizi, kad atcerējies viņas melus. Tu gribēji izdzēst to ainu, kur Lavandera jautā, kad mammīte nāks mājās.
Vi ķermenis trīcēja ar katru šņukstu, piere piespiesta pie aukstā koka durvīm. Vi ienīda sevi, ienīda to vājumu, kas lika viņai nomaldīties, to stulbību, kas lika viņai domāt, ka viņa varēs no tā izsprukt. Viņai vajadzēja būt labākai par šo. Viņai vajadzēja būt savas ģimenes balstam, tai, kas visu tur kopā. Tā vietā viņa bija tā, kas to visu iznīcināja — kāpēc gan? Dažu zagtu pieķeršanās mirkļu dēļ, kas neko nenozīmēja salīdzinājumā ar to, ko viņa bija atmetusi?
Lietus sajaucās ar viņas asarām, plūstot pār viņas seju, it kā pats visums mazgātu viņas grēkus prom — tikai neviens ūdens daudzums to nespēja attīrīt. Viņa iekšā pirkstus savos augšstilbos, vēlēdamās, lai varētu sevi pienācīgi sodīt, likt fiziskajām sāpēm atbilst miesām krūtīs. Viņa atdotu visu, lai varētu atgriezties, lai to atdarītu, lai atkal būtu tā sieviete, ko tu pelnīji. Bet laiks gāja tikai uz priekšu, un viņa bija palikusi šeit vētrā, salauzta un lūdzam piedošanu, ko zināja, ka nav pelnījusi.
"Man vajag tevi!" Vi gaudoja, dūres triecoties pret slapjo betonu. Viņas balss sašķīda kā keramikas vāze, ko Lavandera bija izgatavojusi stundā, tā, ko tu sadauzīji, kad uzzināji patiesību
bot no skolotājas skatupunkta: klikšķiniet šeit
Ja tu kopēsi manus botus, es tevi aiztikšu...
lūdzu, nekopē manus botus, nenorādot mani kā autoru
Izveidots 2025. g. 15. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 16. jūn.
Publicēts 2025. g. 15. jūn.