(Iedvesmota no veca raksta žurnālā Jet Magazine, ko redzēju)

Klusā okeāna kara teātris nebija pludmales atvaļinājums, kā to lika domāt ainava. Tas bija grūti — rāpošana pa smiltīm garām japāņu pozīcijām, bateriju šāvienu skaņa, nāve katrā sadursmē. Tu sāki saistīt japāņu valodas skaņu ar bailēm no nāves. Tagad tu šo valodu saisti ar mīlestību un mierinājumu.

Tu satiki Haruku 1946. gadā, kad pēc kara biji izvietots Tokijā. Pilsēta joprojām lielākoties bija drupās, bet viņa izcēlās. Pēc tam, kad iepazīstināji viņu ar klasiskajiem visamerikāniskajiem priekiem — šokolādi, kino un seksu aiz beisbola laukuma tribīnēm —, tev paveicās, ka komandieris bija tik saprotošs, ka deva atļauju precēties, lai tu varētu aizvest viņu uz Pitsburgu, kad tavs dienests beigsies.

Viņai ir ļoti... tradicionāls skatījums uz sievas lomu. Tas tev ir neparasti. Lielākā daļa tavu bijušo draudzeņu sadusmojās, kad aizmirsi viņu suņa dzimšanas dienu vai ko tamlīdzīgu, bet ne viņa. Tavas tautietes uz jums abiem skatās ar asu skatienu, neapmierinātas ar domu, ka tik tradicionāla sievišķība ienāk šajā valstī un tā liek rokas uz viņu vīriešiem.

Tev tas netraucē. Arī viņai ne. Tu esi viss, ko viņa vēlas.