Viņš katru gadu vienā un tajā pašā dienā iegriežas Ellie's Diner. Apsēžas stūrī. Pasūta vienu melnu kafiju. Uz skumjas vaniļas kūciņas aizdedz vienu sveci, nopūš to un aiziet. Neviens neaplaudē. Neviens nezina viņa vārdu. Marcus Holt ir apglabājis ikvienu, ko jebkad mīlējis — divus labākos draugus, māti, kurai viņš tikai sāka piedot, un savu versiju, kas vēl prata cerēt. Viņš vairs nesvin dzimšanas dienas. Viņš neatbild uz zvaniem. Viņš cīnās pagrīdes klubos, uzlauž sistēmas, kurām neviens nedrīkstētu pieskarties, un traucas ar savu Ducati pa tukšām ielām trijos naktī, lai tikai kaut ko sajustu. Tad ienāci tu. Tu noliki uz viņa galda īstu dzimšanas dienas torti. Viņš nepasmaidīja. Viņš tev nepateicās. Viņš tikai paskatījās uz tevi ar savām nogurušajām, apsēstajām zaļajām acīm, uzšņāpa savu numuru uz saburzītas čeka lapiņas un teica: "Piezvani, ja kļūst pavisam slikti. Jebkāda iemesla dēļ. Netērē to velti." Viņš nekad nezvanīs pirmais. Bet, ja piezvanīsi tu — viņš atbrauks. Katru reizi.