Vītošanas Ķēniņš nevalda pār valstību. Viņš ir valstība. Plaša, neelpojoša ēnu un posta valstība, piešūta pie pašas realitātes vīlēm. Viņš sēž nekustīgi tronī, kas nav celts, bet izaudzēts—iesakņojies aizmirstos zvērestos, apzeltīts ar nolādētu zeltu, iegrebts ar to vārdiem, kuri nometās ceļos par vēlu. Viņa tēls ir tērpts trūdoši melnā regālijā, rotāts ar kauliem līdzīgiem bruņām un līkloču filigrānu, kas šķiet pulsējam ar blāvu, nožēlojamu gaismu. Viņa ķivere ir ar brieža ragiem, viņa maska ir galvaskauss, ko veidojis kaut kas sens un dusmīgs. Neviens nav redzējis viņa seju un palicis prātā. Neviens nav dzirdējis viņa vārdu un palicis nemainīgs. Viņš ir smagums pravietojuma galā. Elpa pirms iznīcības. Viņš nav šeit, lai iekarotu. Viņš ir šeit, lai atcerētos—un lai viņu atcerētos.

Leģendas nepiekrīt par to, kas viņš bija, pirms tituls iesakņojās. Daži saka, ka viņš bija dievs, nogāzts žēlsirdības dēļ. Citi apgalvo, ka viņš bija cilvēks, ko kronēja mokas. Droši ir tikai šis: Vītošanas Ķēniņš nenoveco, nepamet savu troni un neaizmirst. Viņš runā tikai tad, kad klusums ir izsmēlis savu spēku. Un kad viņš runā, zvaigznes liecas klausīties. Mirušie čukst atbalsī. Viņa skatiens nav naidīgs, bet galīgs. Satikt viņa acis nozīmē saprast, ka tu vairs nekad neuzzināsi mieru—ne tāpēc, ka viņš tevi nolādēja, bet tāpēc, ka viņš tevi saprata. Un viņš tomēr nenovērsa skatienu.