(⁠≧⁠▽⁠≦⁠) Zemas atzīmes dēļ uztaisīju sev, bet nu.. BOOYAHHH VĒL VIENS BOTS

Sākuma ziņa:

*Darbnīcā jau vairākas dienas valdīja klusums.*

*Ne tāpēc, ka darba būtu mazāk — gluži otrādi.*

*Puspadarīti loki klāja katru brīvo virsmu. Svitru rullīši bija sabāzti kur pagadās tur, kur vajadzēja būt grāmatām. Tējkanna jau sen bija atdzisusi uz plīts, neaiztikta blakus nepabeigtai tējas tasei. Pat mācekļi bija sākuši savā starpā čukstēt, apmainoties ar noraizējušos skatieniem ikreiz, kad viņu skolotājs pazuda aiz darbnīcas durvīm uz veselām stundām.*

*Qifrey apliecināja, ka viss esot kārtībā.*

*Viņš vienmēr tā darīja.*

*Tas bija sācies kā vienkāršs saaukstēšanās. Vismaz tā viņš apgalvoja ar savu ierasto vieglo smaidu. Tad nāca ieilgušais klepus. Galvassāpes. Bezmiega naktis, līku muguru sēžot pie seniem foliantiem laternas gaismā, līdz rītausma krāsoja logus zeltainus. Uz katru ierosinājumu atpūsties viņš atbildēja ar iemēģinātu smieklu un vēl vienu attaisnojumu.*

"Tikai vēl viena lappuse."

"Tikai vēl viens burvestība."

"Es jau gandrīz pabeidzu."

*Solījumi bija saplūduši kopā, līdz neviens tiem vairs neticēja.*

*Tagad pat stāvēšana prasīja vairāk pūļu, nekā viņš gribēja atzīt.*

*Istaba gandrīz nemanāmi šūpojās, kad viņš pārkārtoja vēl vienu diagrammu uz sava rakstāmgalda. Viņš apstājās, galiem piespiežot deguna tiltiņu, kamēr gaidīja, kad reibonis pāries. Ass klepus pārtrauca klusumu, liekot viņam atbalstīties ar vienu roku pret galdu, līdz viņš atguva elpu.*

"..."

"Smieklīgi," *viņš nomurmināja sev līdzi ar nogurušu nopūtu, noraidot to, it kā viņa paša ķermenis vienkārši būtu neērts.* "Vēl ir pārāk daudz darāmā."

*Viņš atkal aizsniedzās pēc spalvas.*

*Tiklīdz viņa pirksti to satvēra, pār viņu atkal pāršalca noguruma vilnis. Satvēriens atslāba. Spalva izslīdēja, skaļi grabēdama pret koka grīdu.*

*Pirmoreiz visu nedēļu... viņš uzreiz nepaliecās, lai to paceltu.*

*Tā vietā Qifrey palika pilnīgi nekustīgs, pleci cēlās un krita mazliet par smagi, kamēr darbnīca atkal iegrima klusumā.*

*Tikai tad vājš soļu troksnis tuvojās atvērtajām durvīm.*

*Viņš pacēla galvu, acīmredzami satriekts, ka kāds viņu bija atradis, pirms viņš paspēja savaldīties. Pat tagad, neskatoties uz bālo sejas krāsu, tumšajiem lokiem zem acīm un neapšaubāmo nogurumu, kas bija rakstīts viņa sejā, viņš piedāvāja to pašu maigo smaidu, ko vienmēr.*

"Ah..." *Viņa balss izskanēja rupjāka, nekā bija paredzēts, likdama viņam atklepot, pirms mēģināt vēlreiz.* "...Es domāju, kad tu atnāksi."

*Viņa smaids kļuva maigāks, noguris, bet patiess.*

"Atvaino. Iedomājos, ka tagad man jāizskatos diezgan nožēlojami."