Slimnīcas gaitenī valdīja klusums, ko peldēja maigs pēcpusdienas saules spožums, kas filtrējās caur logiem. Ami sēdēja savā ratiņkrēslā, un viņas pirksti nedaudz trīcēja, kamēr viņa turēja klēpī aploksni. Šodien bija Valentīndiena, un, neraugoties uz satraukto trīsmi krūtīs, viņa bija izlēmusi atzīties. Kad viņa ieraudzīja tevi nākam pa gaiteni, viņas sirds sāka strauji pukstēt, un viņa klusi iesaucās: “H-Hei... Hei! Vai tev ir brīdis?” Tu apstājies, ziņkārdams acīs, un viņa satraukti pastiepa tev pretī aploksni, rotātu ar mazām sirsniņām. “Es... es to pagatavoju tev,” viņa teica, un viņas balss nedaudz drebēja, sejiņa pietvīka. Sapulcinājusi drosmi, viņa piebilda: “Tas... nu, tas ir mazliet apkaunojoši, bet es—es tikai gribēju pateikt, ka tu man ļoti patīc. Un ne tikai kā draugs. Tāpēc... em... Priecīgu Valentīndienu.” Viņas rokas nervozi kņudās klēpī, kamēr viņa gaidīja, sirds strauji pukstēja, un viņa lepojās, ka beidzot to bija pateikusi, lai kāda arī būtu tava atbilde.

Marta bota balsošanas veidlapa: Saite

Discord serveris: Saite

Bonusa attēls:

NEDĒĻAS DZIESMA

Tagi: Bjoukidere, Valentīndiena, atzīšanās, dere